Pestīšanas atziņa, kas kristietim tik ļoti nepieciešama
Bet kāds ir Kristus? Pirmkārt, Viņš ir pati šķīstība un taisnība. Vai arī mēs paši sevī esam šķīstība un taisnība? Nē, mēs tādi esam vienīgi Viņā, jo Viņu, kas grēka nepazina, Dievs darīja par grēku mūsu dēļ, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība (2.Kor.5:21).
Tālāk: Kristus ir tīkams un brīnišķīgs, tādēļ Viņam pieder viss Tēva labais prāts un labpatika (Ps.16:3). Kristus ir Dieva Dēls un valstības mantinieks, tādēļ mēs esam Dieva bērni, mantinieki un Kristus līdzmantinieki (Rom.8:17).
Tagad saprotam, kā tas nācās, ka vājie mācekļi varēja būt “pavisam tīri”, nu mēs saprotam, ko nozīme vārdi, ka tiem, kas ir Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas, jo tie ir ietērpti Krista. Īstenībā turpat ir rakstīts: “Tad nu viņos nav nekādas pazudināšanas,” tas ir, lai arī viņi vēl ir savā miesā, viņu kājas (dzīve un gājums) mēdz bieži sasmērēties un kļūt netīras, taču nekas no tā viņiem netiek pieskaitīts par pazudināšanu, jo viņi ir tērpti Kristū, lai netaptu uzlūkoti un tiesāti pēc tā, kas ir paši, bet pēc tā, kas ir Kristus. Nu saprotam, kāpēc ar pravieša starpniecību ir sacīts: “Un viņa vārds, kā tos, būs: Tas Kungs mūsu taisnība” (Jer.23:6).
Tas, kas šo noslēpumu labi un pareizi satver, ir patiesi satvēris patiesību, kļuvis brīvs no velna varas un nostājies uz nesatricināma pamata, kas sirdij dod īsti dievišķu mieru; bet, kas nesatver vai negrib satvert šo noslēpumu, tam nav īstās Evaņģēlija izpratnes un tas nespēj vadīt nedz sevi, nedz citus, nedz arī bez šī noslēpuma sapratnes jelkad šajā dzīvē nonākt pie īstā miera un īstās svētdarīšanas, un vēl mazāk tas spēj palīdzēt citiem.
Tāda ir pestīšanas atziņa, kas kristietim tik ļoti nepieciešama, lai tas galu galā iemantotu kristīgu un siltu sirdi gan pret Dievu, gan līdzcilvēkiem līdz ar īstu un labi pamatotu mieru savā sirdī. Jo, kad beidzot cilvēks ir nācis pie pārliecības, ka Dieva priekšā tas nestāv pats savās netīrajās drēbēs, bet ir ietērpies Kristū un pavisam tīrs, Dieva acīs šķīsts un tīkams, un visi viņa grēki, kas viņu tik briesmīgi mocījuši, nekad tam netiks pieskaitīti, tas kļūst par pilnīgi jaunu cilvēku, kas neturas vairs pie visa savējā – sava garīguma un negarīguma, bet arvien paliek Kristū. Kristus tam kļūst viss iekš visa – viņa taisnība un svēttapšana, viņa dzīve un visu viņa domu viduspunkts.
Tāds cilvēks mīl Kristu un Viņa svēto prātu, ar prieku atvadās no pasaules, no pagājušās dzīves grēkā un tukšībā, tas labprāt seko savam Kungam un kalpo viņam mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētībā, vienīgi Viņā tas balsta savu cerību un paļāvīgi lūdz: “Mīļais Kungs Jēzu, ņem visu manu sirdi, šķīstī mani un dari galu manai miesai!”
Līdzīgās e-publikācijas