Patiess Dievs un patiess cilvēks

Un tad bija Krusts. Vienā līmenī tas šķiet kā sods par zaimošanu un drūmas neizdošanās zīme. Un tomēr pirmie ticīgie pirmo Lieldienu saviļņojošā iespaidā pēkšņi saprata, ka šis “dzimis neveiksminieks” bija pats Dievs, kurš cieta sodu, kāds mums būtu jācieš, savā mīlestībā aptverot visu pasauli.

Vienā līmeni bija kauns un nežēlastība; citā – varenākā Dieva augstības zīme kaunā un Dieva spēka zīme vājumā. Vienā līmeni – kāds cilvēks izvēlas “nodot savu dzīvību par saviem draugiem” (Jņ.15:13); citā līmenī – Viņa mīlestība ir tik nemaldīga un pastāvīga, ka tā iekļauj pat nejūtīgos huligānus, kas sapulcējušies ap krustu (Lk.23:34).

Vienīgais veids, kā Jaunās Derības autori spēja izskaidrot Jēzus personu, bija apliecināt, ka šis cilvēks visā savā vājumā ir pilnīgi līdzīgs mums, tomēr ieradies no citas pasaules. Viņš nav pārcilvēks, tomēr tam piemīt paša Dieva varenība un spēks.

Tikai tad, kad abas lietas kopā tika apliecinātas – ka Jēzus Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks, kā to vēlāk atzina Baznīca -, tas atbilda pieredzētajiem faktiem. Vai – kā vēlāk rakstīja Luters savā slavenajā Ziemassvētku himnā:

“Viņš, kuru nespēj aptvert pasaule,
Tagad atpūšas Marijas rokās.”

Tā ir “augstākā mistērija”, kuru apliecina Konkordijas Formula 8. artikulā:

Kristus Jēzus kopš šā brīža ir vienā personā vienlaicīgi patiess mūžīgs Dievs, dzimis no Tēva mūžībā, un arī patiess cilvēks, dzimis no vissvētākās jaunavas Marijas.

Viens pats indivīds ir gan Dieva Dēls, gan cilvēka dēls.

Kristus ir mūžīgi un paliek Dievs un cilvēks vienā nedalāmā personā.