Sapņotāji un mākoņu bīdītāji?
Paliekat uzticīgi zemei, tiecaties pēc tā, kas ir uz zemes! Tā neskaitāmiem cilvēkiem ir svēta nepieciešamība, un mēs saprotam viņu centību. Mēs saprotam viņu cītību, ar kuru viņi vēlas piesaistīt zemei cilvēku plānu kalšanu, darbību un tiekšanos. Jo mēs taču esam piesaistīti šai zemei.
Tā ir vieta, uz kuras mēs stāvam un krītam. Kas notiek uz zemes, par to mums jautās atskaiti. Un vai mums kristiešiem, ja mēs tur būsim par kaitējumu…
Un tas izšķir šodien būtisko, vai mums kristiešiem ir pietiekami spēka, apliecināt pasaulei, ka mēs neesam sapņotāji un mākoņu bīdītāji. Ka mēs neatstājam lietas tādas, kādas tās ir. Ka mūsu ticība patiešām nav opijs, kas mums liek būt mierīgiem netaisnīgas pasaules vidū.
Bet gan, ka mēs, tieši tāpēc, ka dzenamies pēc tā, kas ir augšā (Kol.3:2), jo noteiktāk un mērķtiecīgāk protestējam virs šīs zemes. Protestējam ar vārdiem un darbiem, lai par katru cenu tiktu uz priekšu.
Vai tad būtu jābūt tā, ka kristietība, kas reiz sākusies tik milzīgi revolucionāri, tagad uz visiem laikiem ir konservatīva? Ka katrai jaunai kustībai bez baznīcas ir jāizlauž ceļš, un tai pašā laikā baznīca tikai divdesmit gadus vēlāk ierauga, kas patiesībā ir noticis?
Vai tam tiešām tā jābūt?
Ieskaties