Baltijas luterāņu bīskapi – krīzes eksperti

Izrādās, ka lielākie globālās krīzes eksperti ir Baltijas valstu bīskapi. Sanākot kopā viņiem patiešām nākušas vērā ņemamas atziņas, kurās derētu ieklausīties – visupirms jau cienīgtēviem pašiem.

Konferenču rīkošana un rīcības plānu izstrāde piedienas mūsdienu censoņiem. Bet tā kā visi ir plānojuši, visi ir strādājuši, bet tomēr nonākuši pie vērā ņemamiem, laiku beigās apsolītiem, sarežģījumiem, tad tagad izrādās, ka lokāla vienaldzība rada globālas problēmas. Tāpēc tagad ir jāpārplāno un jāpārdala. Tieši tāpēc tagad ir jāvienojas un jāapvienojas, lai darītu šo pasauli par labāku vietu un veicinātu jaunās pasaules kārtības iestāšanos.

Šī brīža krīze pasaules ekonomikā ir rezultāts ilgstošai Dieva iedibināto principu neievērošanai – principu, kurus Viņš kā pamatu ir ielicis savā radībā. Modernās sabiedrības patērētājfilozofija un individuālisms ir nesuši savus sliktos augļus. Meklēt risinājumu tikai ekonomikas sakārtošanā nozīmētu atkārtot to pašu kļūdu.

Vispirms jānāk garīgai atjaunotnei, ir jāatjauno līdzsvars starp tiesībām un pienākumiem, līdzjūtība, kopība, solidaritāte un savstarpējs atbalsts. Mēs ticam, ka vispārliecinošākā iekšējā motivācija šādām izmaiņām rodas, cilvēkam sastopoties ar dzīvo Kristu. Ar vārdiem un darbiem veicināt šo sastapšanos ir kristīgās Baznīcas pirmais un svarīgākais uzdevums.

Tātad katrai ķibelei ir garīgs iesākums un sekas. Bīskapi uzskata, ka līdzšinējā sistēma (laikam tiek domāts kapitālisms un demokrātija) ir pretēja Dieva radīšanas kārtībai, tādēļ jāmāca un jāīsteno kristīgie principi, kas palīdzēs ģimenēm un sabiedrībai.

e-firziķis, protams, piekrīt, ka jauki būtu ieraudzīt Debesu valstību zemes virsū gluži kā jēhoviešu bukletiņos, bet to pašu sola kapitālisti, komunisti un kas tik vēl ne. Pasaulē ir daudz reliģiju, katrā reliģijā dažādu konfesiju, un pat katrā konfesijā dažādu novirzienu. Pārējie ir sekulāri individuālisti. Bet visi kopā – patērētāji.

Kliedzoša principu pārkāpšana posta sabiedrību, bet kas tad mums palīdzēs? Jātais kolhozs, jo šī brīža individuālistiskā patērētājsabiedrība ir forša, bet nepalīdz garīgi. Vajag demokrātiju, brīvo tirgu, valsts vēlētu prezidentu un visbeidzot vēl Dieva vietnieku zemes virsū – pāvestu. Varbūt tā? Bet, ja atkal nē. Ja atkal krīze? Un vēl vairāk – ja ekonomiskā dižķibele dzemdēs garīgo krīzi?

Iespējams, viņu brīnišķīgās atziņas ir palīdzējis formulēt Romiski konservatīvais gars, jo šī brīža tendences zināmā mērā arī ir garīga atjaunošanās. Citiem vārdiem sakot, liberālims ir sliktāks par pāvestību, kura nule kā uzsūkusi daļu anglikāņu. Jānosoda beidzot lielā visatļautības un iecietības sludināšana, kas jau ir novedusi pie šķelšanās sliekšņa Pasaules luterāņu federāciju.

Skaidrs nu ir viens. Jāsāk katram ar sevi – lokāli, un tad rezultātam vajadzētu būt globālam. Iegaumējiet – stāvēt stingri, Dieva vārds, evaņģēlijs, vienoti, vienoti, vienoti, izpratne.

Veiksmes (gan laicīgas, gan mūžīgas) un izdošanās pamatā esot vienot izpratne par evaņģēliju. Bet kas no tā visa sanāks, ja katram ir savs evaņģēlijs? Vienam labā vēsts ir, ka grēki piedoti, otram, ka geji ir saules dēli, trešam, ka labi pacenšoties nebūs jāpiedzimst par cūku, a pārējiem ir skaidrs, ka neveiksmē nauda palīdz vairāk, nekā veiksme, kad naudas nav.