Kristīgas dzīves būtība

Noklausies šo e-publikāciju

Dieva vārds ir nepieciešams visu cilvēka dzīvi. Ticība nekad nav iegūstama vienreiz par visām reizēm. To ik dienas vajag stiprināt, gluži tāpat kā ķermenim vajag barību.

Ja galvenais kristīgajā dzīvē būtu kādu darbu darīšana, tad cilvēks patiešām varētu kļūt par ekspertu. Šādi kristieši, kas iedomājas, ka var iztikt bez Dieva vārda, vienmēr ir darbu kristieši. Viņi uzskata, ka būtiskais ir “dzīve”. Ar dzīvi viņi domā savu uzvedību un nevis to, ko Bībele sauc par dzīvi. Tā kā viņi dzīvo morālu dzīvi vai izpilda tās prasības, kas viņu draudzē kristiešiem izvirzītas, viņi ir pilnīgi un nelokāmi pārliecināti, ka ar viņu ticību un pestīšanu viss ir labākajā kārtībā. Tā viņi var dzīvot veselu nedēļu bez Dieva vārda. Īstenībā tā ir tikpat nežēlīga attieksme pret savu dvēseli kā tad, ja ķermeni veselu nedēļu atstātu bez ēšanas.

Kristīgas dzīves būtība nav tas pats, kas noteiktu darbu darīšana, bet tā ir dzīve ticībā Jēzum, proti, patiesa vienība ar Pestītāju. Šī ticība ir paša Dieva darbs. Šo darbu Dievs dara ar Savu vārdu, un šis darbs Dievam jāveic ik dienas. Ticība ir dzīvesveids, un dzīve ir vienīgi tur, kur Dievs rada dzīvi pastāvīgā atjaunošanas procesā. Ja šis atjaunošanas process tiek pārtraukts, tad beidzas arī dzīve. Tas pats attiecas uz ticību. Ja Dieva vārds vairs nedarbojas pie cilvēka, tad ticība mirst. Pāri paliek tikai zināmas teorētiskas nostādnes un dievbijīgi paradumi. Ārīgā ziņā tie var atgādināt kristīgu dzīvi, taču tas ir ļoti tālu no tā, ko Bībele sauc par dzīvi Dievā.

Tātad Dievs darbojas ar Vārdu. Tomēr šis Dieva darbs nekad nenorisinās automātiski. Tā kā tas ir Dieva darbs, cilvēks nekad nevar būt noteicējs vai manipulēt ar to. Dieva vārda noslēpumainais spēks ir gluži citāds nekā tas spēks, kas ir ķīmiskā procesā vai elektriskajā strāvā. Šos spēkus cilvēks var kontrolēt, ja vien iemācās izprast likumības, pēc kurām tie darbojas. Arī Dieva vārdam, kā mēs redzējām, ir zināmas likumības. Bet nevajag iedomāties, ka ir iespējams piespiest Dievu darboties vai runāt, lietojot Viņa vārdus pestīšanas nolūkā.

Patiesai Dieva vārda lietošanai piederas tieši tas, ka cilvēks paļaujas, ka Dievs darbosies vai runās pēc Savas labpatikas. Var gadīties, ka Dievs klusē, kaut arī cilvēks klausās no visas sirds. Var pienākt brīži, kad Dieva vārds liekas miris un nespēcīgs. Pats par sevi saprotams, ka var būt arī tā, ka cilvēks nonācis aplamās attiecībās ar Dievu. Taču tas var arī nebūt Dieva klusēšanas iemesls. Var gadīties, ka tas ir viens no ticības pārbaudījumiem, ar kuriem Dievs pārbauda mūsu gribu pakļauties Viņa labajam prātam bez atrunām un pārmāca mūsu zaimojošo tieksmi valdīt pār Dievu un izvirzīt Viņam pretenzijas.

Būt attiecībās ar Dieva vārdu nozīmē būt attiecībās ar pašu Dievu. Ja cilvēks vēlas labas attiecības ar Dievu, tam allaž jāatgriežas pie Dieva vārda. Taču viss ir jāuztic Dieva ziņā, lai Viņš runā, nosoda, rada un audzina. Kad un kā Viņš to dara, Viņam neviens nevar noteikt. Bet to, ka Viņš to patiešām dara, Savā veidā un Savā laikā, mēs zinām droši, jo mums ir Viņa uzticamais apsolījums.