Kristīgas lūgšanas priekšnosacījums

Mācekļiem ir atļauts lūgt tādēļ, ka to ir ļāvis Jēzus, bet Viņš pazīst Tēvu. Viņš apsola, ka Dievs tos uzklausīs.

Mācekļi lūdz vienīgi tādēļ, ka ir Kristus sekotāji un ir sadraudzībā ar Viņu. Vienīgi tie, kuri ir līdzīgās attiecībās ar Jēzu, var lūgt Tēvu Viņa vārdā. Visas kristiešu lūgšanas tiek vērstas pie Dieva caur mūsu Starpnieku; jā, neviena pati lūgšana nenonāk pie Tēva tiešā veidā. Vienīgi caur Jēzu Kristu mēs varam lūgšanās nonākt pie Tēva. Kristīgas lūgšanas priekšnosacījums ir ticība, tas ir, sekošana Kristum.

Lūgšana ir kristīga dzīvesveida augstākā izpausme. Tā ir pašpaaugs­ti­nā­ša­nās antitēze. Kad cilvēks lūdz, viņš vairs nepazīst sevi, bet vienīgi Dievu, pie kura viņš vēršas. Lūgšanas mērķis nav panākt kādu tiešu iedarbību uz šo pasauli; tā ir vērsta vienīgi uz Dievu un tādēļ ir spilgtākais nedemonstratīvas darbības piemērs.

Principā nav būtiski, mēs lūdzam uz ielas vai savu mitekļu vientulībā; mūsu lūgšanas ir garas vai īsas; tās līdzinās baznīcas litānijai vai ir kā nopūtas, ko izdveš kāds, kurš nezina, ko viņam lūgt. Lūgšana nav atkarīga nedz no konkrētā indivīda, nedz no visiem ticīgajiem kopumā, bet gan vienīgi no apziņas, ka mūsu Tēvs zina mūsu vajadzības. Tādējādi Dievs ir vienīgais mūsu lūgšanu objekts, kas mūs atbrīvo no maldīgas uzticēšanās savām lūgšanas spējām.