Kristīgās ticības radikālisms

Daudzas baznīcas māca, ka kristiešu attiecības ar Dievu “veidojas pakāpeniski“, iemācoties pakļauties Dieva bauslībai.

Tomēr mācība, ka cilvēks “pakāpeniski veidojas” par kristieti, ir pretrunā ar Dieva vārdu (1.Kor.1:30).

Svētajos Rakstos Dievs mums māca, ka attiecības starp Viņu un mums iesākas brīdī, kad caur ūdeni un Dieva vārdu saņemam Kristību (Tit.3:5), kurā Kristū tiekam savienoti ar Dievu (Rom.6:3-11), vienlaikus kļūstot par Viņa bērniem un saņemot visu Viņa mantojumu (Ef.1:1-23).

Otra radikāla un būtiska Bībeles mācība saistās ar ticību: neviens cilvēks nevar nākt pie ticības pats saviem spēkiem! Ticība nav nedz paša cilvēka personīgs lēmums, nedz arī akla uzticēšanās nākotnei.

Saskaņā ar Dieva radikālo definīciju vienīgi Viņš pats ir tas, kurš Kristībā caur ūdens un Sava vārda savienojumu dāvā mums ticību. Ticību izraisa Kristībā klātesošais Dieva vārds: “Ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles” (Rom.10:17).

Bez Dieva vārda neviens nevar nākt pie ticības tajā šī vārda nozīmē, kā to definē Dievs.

Mūsu ticība un attiecības ar Dievu sakņojas Dieva dzīvajā vārdā.

Kad Dievs caur Savu dzīvo vārdu dara mūs par Saviem bērniem, Viņš vienlaikus dara mums pieejamu Savu svētību. Lai to saņemtu, ik dienas lasīsim Bībeli, “jo tieši tā cilvēki senatnē kļuva par kristiešiem” (Luters). “Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?” (1.Kor.4:7).