Ar visām kārībām notiekošais

Noklausies šo e-publikāciju

Tāda gudrība, kas Dieva neredzamo būtību saskata darbos, ir lielīga, tā padara aklu un pavedina.

Tas ir jau pasacīts. Jo, kas nepazīst un ienīst krustu, tas mīl – un citādi arī nevar būt – tā pretstatu: gudrību, godu, varu utt.. Un caur šādu mīlestību cilvēks tiek vēl vairāk padarīts akls un pavedināts; proti, nav iespējams apmierināt kārību, vienreiz sasniedzot kāroto. Gluži kā mīlestība uz naudu aug, pieaugot naudas daudzumam, tā ir arī ar dvēseles slāpēm. Jo vairāk kāds dzer, jo lielākas kļūst viņa slāpes, kā dzejnieks saka: “Jo vairāk viņi dzer, jo vairāk ir izslāpuši pēc ūdens.” Tā saka arī Salamans mācītājs (1:8): “Acis ir par vāju, lai visu to saredzētu, un ausis, lai visu to sadzirdētu.”

Tā tas ir ar visām kārībām.

Tādēļ arī gudrības kāre netiks apmierināta ar sasniegto gudrību, tā tikai iedegsies vēl vairāk. Godkāre nerimsies ar iegūto godu, varas kāre – ar iegūto varu un kundzību, slavas kāre ar esošo slavu utt.. To Kristus uzskatāmi parāda ar vārdiem: “Ikvienam kas dzer no šī ūdens, atkal slāps” (Jņ.4:13). Tā paliek tikai viens dziedināšanas ceļš: nevis apmierināt, bet izdzēst kārību. Tas nozīmē: ja kāds grib kļūt gudrs, lai netīko pēc tās gudrības, kurā var tikt arvien tālāk un tālāk; lai kļūst par vientiesi, tīkodams pēc vientiesības, iedams atpakaļceļu. Tā arī tas, kas vēlas būt stiprs, varens, godāts un pārticis – lai rimstas meklēt šīs lietas, bet vairāk bēg no tām. Šī ir tā gudrība, kas pasaulei ir ģeķība.