Tēvs, mums to garu atvēli [221]

Tēvs, mums to Garu atvēli, Ko mēs, kā Jezus mācekļi,
No tev izlūgties drīkstam;
Atsūti mums to žēligi, Lai mēs kā nepaklausīti
Samišanā nekrītam.

Neviens gan šinī pasaulē Šo mantu pelnities nespēj, –
Mēs grēcinieki esam;
Caur Kristus mīlestibu mums Nāk žēlastības pelnijums, –
To, Tēvs, tev priekšā nesam.

Tev žēl, ka mēs nonīkuši, Caur Ādam’ esam krituši.
Viņš postā mūs ieveda;
Caur to tas briesmīgs melkulis Ir vaļu pār mums dabūjis; –
Tas mums šo bedri beda.

Bet mēs pie ta, Kungs, turamies, Ka Kristus par mums nodevies
Un bargā nāvē gājis;
Tas mums caur savām asinīm Pie tevis, Tēvs iekš debesīm,
Ir mantas-tiesu krājis.

Ši žēlastība no tev nāk; Tavs svētais Gars, tas vien to māk
Apskaidrot visām malām.
Kad mūs, ak Dievs, tavs Gars atstāj, Tad mūsu vāja ticība
Nonīkst un zūd pagalam.

Kad ap mums plosās pasaule, Tavs svētais Gars mums apremde
Un spēcina to prātu;
Kad ļaudis mūs apsmeij un peļ, Kad vels pats karu pret mums ceļ,
Tad mums tavs Gars stāv klātu.

Viņš elles-valgus pušu rauj, Un kas to sirdi kremt un kauj,
To viņš atņem un nogriež.
Kad pērkons rūc un biedina, Tad viņš mūs glābj un pasarga,
Lai briesmas mūs nenospiež.

Viņš rūktu krustu saldina, Viņš mūsu gaisma tumsibā,
Kā avis viņš mūs gana;
Viņš mūsu sirdis pasarga, Lai bailigā nakts-dziļumā
Tās ļauna nenomana.

Viņš Dievu bīties pamāca, Mums sirdis šķīsti, izrota
Un mājo pats iekš tādām;
Kas labu dar’ un zemojas Un kas pie Dieva atgriežās,
Tas viņam ir pa prātam.

Viņs ir un paliek uzticams; Kad nāves-ceļš mums staigajams,
Tad viņš mums pasniedz rokas.
Viņš debesīs mūs novada Un pašā nāves-rūktumā
Viņš remde mūsu mokas.

Nu, žēligs Tēvs, mūs paklausi, Mums savu Garu atsūti;
Kamēr šo mūžu beigsim,
Lai tas pats še mūs savalda; Tad viņā mūžā gaidamā
Tev, Dievs trīsvienigs, teiksim.