Cilvēki nenovērtē Kristus nopelnu, kas dots Kristībā

Svētajā Kristībā, ko cilvēka veselais saprāts uzlūko kā lielāko muļķību, Dievs patiesi uzņem pie Sevis bērnus, ietērpj viņus Kristū un apbalvo ar visiem un apbalvo ar visiem Viņa nopelniem, un dara to ar vienkāršu ūdeni un parastu mācītāja kalpošanu.

Un tad, kad bērns ap divu gadu vecumu sāk atklāt savu Ādama dabu, mums patiešām ir grūti noticēt, ka šis bērns ir ticis svētīts Dievam un Dieva eņģeli par viņu priecājas. Jebšu arī tad, kad vecāks cilvēks ir nācis pie ticības un ticis kristīts, viņam nākas aptvert, ka nomazgāta ir nevis miesas netīrība (1.Pēt.3:21), bet tīrs un svēts tas ir kļuvis Dieva priekšā Kristus taisnībā, kurā ir ticis ietērpts. Tomēr cilvēks pats sevī nesaskata šo taisnību un redz vienīgi savu Ādama dabu, savu grēku un nešķīstību, un tādēļ jau pavisam drīz tas gatavs zaudēt dūšu un domā: “Nē, es nepavisam neesmu kļuvis tīrs.”

Tādā brīdī ir loti svarīgi saprast Kristus vārdus, ko Viņš sacīja Pēterim: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs” (Jņ.13:10). Kas ir mazgāts, tas ir pilnīgi tīrs (Dieva priekšā), jo, pateicoties Kristus nopelnam, tam ir mazgātas kājas (viss dzīves gājums). Tāpēc nedomā: ja vien es spētu kļūt dievbijīgs un svēts! Nē, drīzāk domā un spried tā: galvenais, ka man pieder Kristus taisnība un Viņa nopelns!

Taču diemžēl cilvēki nenovērtē Kristus nopelnu, jo tas ir dots tikai ar vārdiem un apsolījumu, un turklāt es to neredzu un nejūtu, jo tajā nav nekāda manis paša darba un sasnieguma. Tam nav nozīmes, ka to ir sacījis Dievs! Ja vien es pats būtu paveicis ko vērtīgu un apbrīnojamu, tam patiesi būtu izšķiroša vērtība un nozīme, uz ko es varētu pilnībā paļauties! Tā tiek noniecināts viss, ko ir darījis, cietis un sacījis Kristus jā, it kā tas viss būtu nieks, salīdzinot ar manis paša nopelnu. Diemžēl tāda ir mūsu daba.

Tālab mums ir jāmācās raudzīties augšup un pamanīt, kā vislielākās lietas ir bijušas apslēptas zem visniecīgākās ārienes, kur vien Tas Kungs ir pievienojis Savu vārdu. Tā Dievs reizi par visām reizēm ir mācījis visai pasaulei, ka pats lielākais pārbaudījums ir bijis saistīts ar visniecīgāko rīcību — kad tie ēda no aizliegtā koka augļiem. Paturi prātā, ka tieši pēc šādas niecīgas, Dieva aizliegtas rīcības visa pasaule nonāca grēka, nāves un lāsta varā, tāpēc tagad ikvienam ir jāraugās nevis uz rīcības ārējo izskatu, bet vienīgi uz Dieva vārdu!