Par laicīgo valstību

Dieva valdīšana, ko sauc par laicīgo valstību, attiecas uz Dieva darbu radīšanā. Tas ir pirmais veids, kā Dievs rūpējas un gādā par savu pasauli, uzturēdams to savā varenībā.

Gluži kā Dievs darbojas caur dabas likumībām un cilvēka ķermeņa funkcijām, gluži kā Viņš ietērpj zāli laukā un atjauno dzīvības brīnumu cilvēku locekļos, tāpat Viņš darbojas arī tūkstoš apslēptos veidos cilvēka dvēselē, cilvēku savstarpējās attiecībās un sabiedrības dzīvē. Viņš ir radījis cilvēku ar sirdsapziņu, tā dodot cilvēkiem taisnības izpratni, Viņš modina viņos spēcīgas jūtas kā mātes mīlestību un vecāku atbildību, mīlestību pret saviem piederīgiem un mājām, savstarpēju saskaņu un cieņu citam pret citu.

Visas šīs lietas piemīt cilvēkiem neatkarīgi no viņu ticības un zināšanām par Dievu. Tās ir cilvēkos visās pasaules malās un visās rasēs, jo visas pasaules tautas ir Dieva rokās un viņu dzīvība ir Dieva dāvana. Tādēļ arī par pagāniem var sacīt apustuļa Pāvila vārdiem, ka “bauslības prasības ir rakstītas viņu sirdīs”. Kaut arī viņi nekad nav dzirdējuši par bauslību, kas ir atklāta Bībelē, viņi “paši sev ir likums”. Pat visprimitīvākajās tautās izveidojas sabiedrība. Visiem cilvēkiem ir izpratne par taisnību viņi ne tikai zina par lietām, kuras darīt ir bīstami un neprātīgi, bet arī zina ka pārkāpumam nāk līdzi vaina, arī pat tad, ja pārkāpumus palicis nesodīts. Pāvils arī norāda uz divām lietām, kur šis nerakstītais likums atklājas: daļēji sirdsapziņā un daļēji “viņu domās un spriedumos, kad tie viens otru vai nu apsūdz, vai attaisno.”

No tā izriet, ka arī pagāni un Dieva noliedzēji spēj paveikt daudz ko labu: taču tikai un vienīgi laicīgās, pasaulīgās kārtības ietvaros. Luters labi apzinājās, ka arī turku sabiedrība varēja daudz ko iemācīt kristiešiem. Tāpēc mēs varētu arī pieļaut, ka pat komunistiskas valsts zināmas sociālas jomas varētu būt pat labākas Dieva gribas paudējas nekā rietumu un demokrātiskās t. s. kristīgās sabiedrības. Tas nozīmē, ka Dievs visās vietās darbojas tieši caur tiem spēkiem, ko Viņš licis cilvēka dvēselē. Tādējādi Viņš veido ģimenes un sabiedrību. Viņš ievieš likumus un kārtību, Viņš dibina laulības un valstis, Viņš liek rasties tiesām un skolām, slimnīcām un cietumiem.

Tas viss pauž Dieva gādību par Viņa radīto pasauli. Tās ir tādas pašas laicīgās rūpes kā tās, kad Viņš dod maizi, drēbes un māju. Tā ir tā pati cīņa pret ļaunumu, kas visur mēģina radīt anarhiju, ciešanas, netaisnību un vardarbību. Pret vardarbību un netaisnību sabiedrībā Dievs ievieš likumus un kārtību. Pret zagšanu un krāpšanu Dievs liek rasties policijai, tiesnešiem un cietumsargiem. Pret slepkavībām un apspiešanu Viņš liek kārtības sargus un tiesas spriedējus.

Tieši šādā nozīmē Svētie Raksti saka, ka katra valdība ir Dieva iecelta. Tā ir Dieva kalpone tevis labā. Arī tad, kad kārtības un taisnības uzturēšanai tā iejaucas ar zobenu un spaidiem, tā pagodina Dievu un ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu.