Mazi bērni ar sakramentu top uzņemti baznīcā

Noklausies šo e-publikāciju

Kristīšana jūdu zemē bija sena un pazīstama paraža, un ikviens jūds labi zināja, kas tas ir. Mums ir svarīgi saprast, kā tas norisinājās jūdu baznīcā, un to mēs varam uzzināt no senajiem ebreju un kaldejiešu rakstiem.

Toreiz, pagānam ienākot jūdu ticībā un baznīcā, viņš ar kristīšanu tika šķīstīts un uzņemts ar visu savu namu, ieskaitot zīdaiņus, jo arī tie taču bija nešķīsti — kā visi cilvēki pēc savas dabas. Tādas ziņas sniedz šie senie raksti.

Tādējādi jūdi jau no senatnes ir pieradināti, ka arī mazi bērni ar sakramentu top uzņemti baznīcā — gan ar kristīšanu, gan ar apgraizīšanu. Kad nu Kristus bija devis tikai šo bausli: “..eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami..”, tad Viņa apustuļi ļoti labi zināja, kā jārīkojas.

Viņi sprieda saskaņā ar to, ko jau no bērnības bija apguvuši. Viņi visi bija jūdi, dzimuši un audzināti jūdu baznīcas klēpī. Kad, piemēram, misionārs no mūsu baznīcas top sūtīts uzdevumā. izplatīt Kristus valstību pagānu vidū, tas jau iepriekš zina, kas viņam jākrista, proti, vispirms tie, kas klausa un tic Evaņģēlijam, un pēc tam viņu bērni. Bet kā viņi to zina? No senās baznīcas tradīcijas, kurai tie pieder.

Taču, ja baptisti sūta kādu misionāru, tas ir mācīts, ka jākrista tikai pieaugušie, kas nākuši pie ticības. Kā viņš to zina? No savas konfesijas tradīcijas. Šādā veidā arī apustuļi no savas tradīcijas sprieda par bērnu Kristību, jo Tas Kungs viņiem nebija devis nekādu jaunu mācību. Mūsu Kungs par to klusēja (vismaz tiktāl, cik mēs zinām), un arī Jaunā Derība neapspriež to, kas jau no seniem laikiem bija ikvienam zināms.