Nodevība un uzticēšanās

Diez vai starp mums ir kāds, kurš nezina, ko nozīmē nodevība.

Jūdas tēls, ko agrāk mums bija tik grūti saprast, tagad ir visai pazīstams.

Gaiss, ko elpojam, ir tik ļoti piesārņots ar neuzticēšanos, ka tas mūs teju vai smacē.

Taču tur, kur esam pārvarējuši neuzticēšanās slāni, esam spējuši atklāt līdz šim neiedomājamu paļāvību.

Tur, kur uzticamies, esam iemācījušies nodot paši savu dzīvību citu rokās; par spīti visdažādākajām interpretācijām, kas tiek veltītas mūsu dzīvei un rīcībai, mēs esam iemācījušies uzticēties bez ierunām.

Tagad mēs zinām, ka tikai šāda paļāvība — kas vienmēr ir uzdrīkstēšanās, turklāt priecīga un pozitīva uzdrīkstēšanās, — ļauj mums patiesi dzīvot un strādāt.

Mēs zinām, ka ir ārkārtīgi nosodāmi sēt un veicināt neuzticēšanos un ka mūsu pienākums ir drīzāk vairot un stiprināt uzticēšanos visur, kur vien iespējams.

Uzticēšanās vienmēr būs viena no lielākajām, retākajām un laimīgākajām dāvanām mūsu dzīvei kopienā, lai gan tā var rasties tikai uz nepieciešamās neuzticēšanās tumšā fona.

Mēs esam it nemaz iemācījušies neuzticēties nelietim, bet uzticamiem atdoties bez ierunām.