Kas mita ērkšķu krūmā?

.. un ar Tā labvēlību, kas mita ērkšķu krūmā. [5.Moz.33:16]

Šos vārdus Mozus teica sava mūža nogalē. Viņš svētija ikvienu Israēla cilti atsevišķi, darīdams to pēdējo reizi, jo viņa dzīves gājums tuvojās beigām. Tagad Mozum bija atlicis vairs tikai uzkāpt Nebo kalnā un ielūkoties Kānaānas zemē.

Mozus uzdevums bija izpildīts, tomēr ieiet apsolītajā zemē viņam nebija lemts. Tāpēc ir gluži dabiski, ka viņš atskatījās pagātnē, pārdomājot savas dzīves brīnumainās dienas, ko bija vadījis Tā Kunga kalpošanā.

Mozus atcerējās notikumus pie degošā ērkšķu krūma. Ērkšķu krūms bija vienās liesmās, tomēr degdams nesadega. No krūma uz Mozu runāja Tas Kungs, uzticot viņam lielo misiju izvest Israēla bērnus no Ēģiptes un vadīt tos mā¬jup uz Kānaānas zemi.

Mozus vēlējās svētīt Jāzepa cilti ar Tā Kunga labvēlību, “kas mita ērkšķu krūmā”.

Uzticīgais Dievs, kas toreiz sastapa Mozu un uzticēja viņam pārcilvēcisku uzdevumu, pats bija bijis kopā ar viņu un rūpējies par uzdevuma pildīšanu.

Mozus vēlējās pievērst Israēla tautas uzmanību Dieva uzticībai. Viņš lūdza, lai uzticamais Dievs arvien būtu arī Jāzepa Dievs.

Savā ziņā katram kristietim ir īpaša pieredze ar Dievu. Atceries, kā Viņš tevi aicināja dzīvot atgriešanās un ticības dzīvi. Atceries laikus, kad būt par kristieti bija viegli un brīnišķīgi, jo toreiz Dievs šķita tik tuvu. Tomēr neaizmirsti arī dienas, kad sekošana Jēzum kļuva sarežģīta, tu juties vājš un viss šķita gaužām grūti.

Tomēr Viņš, kas tevi reiz sastapa un Jēzus dēļ solīja būt vienmēr kopā ar tevi, ir tas pats Kungs tagad un mūžīgi. Ļoti iespējams, ka tu kādreiz esi bijis Dievam neuzticīgs, tomēr Viņš arvien palika tev uzticīgs. Varbūt tu esi Viņu pievīlis un tava sirdsapziņa jūtas vainīga, tomēr Viņš pats arvien ir bijis un būs tavs žēlastības pilnais Dievs un Tēvs – Jēzus nopelna dēļ, kas par Tevi miris.

Viņš ir tāds pats vakar, šodien un mūžīgi. Slavēts Viņa svētais vārds!