Pareizu ticību apliecinošo kristiešu veidi

“Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots. Bet, ja izrādās, ka mēs, kas cenšamies tapt taisnoti iekš Kristus, paši esam grēcinieki, vai tad Kristus kalpo grēkam? Nekādā ziņā ne.” [Gal.2:16-17]

Cilvēks, kas ārēji pieturas pie pareizi mācošas baznīcas, kas ir pārliecināts par tīrās mācības pareizību un kas apliecina to, tiek saukts par pareizi ticošu kristieti. Tādējādi viņš piekrīt mācībai, ka Kristus ir Dieva Dēls un grēcinieku Pestītājs, ka Dieva Vārds un Svētie Sakramenti ir vienīgie žēlastības līdzekļi un ka cilvēks tiek izglābts no žēlastības un tikai ticībā. Šāds indivīds parasti tiek uzskatīts par pareizi ticošu kristieti, ja viņš arī ārēji dzīvo pienācīgu dzīvi, un pēdējais, ko no viņa varētu sagaidīt, ir tas, ka viņš slepeni savā sirdī turētos pie viltus Kristus.

Bet tomēr daudziem, tā sauktajiem, ticīgajiem ir tieši tāda nelaime! Ir liela atšķirība starp: būt pārliecinātam par kaut ko un nest to savā sirdī, kā arī starp: uzskatīt kaut ko par patiesu un praktizēt to savā dzīvē. Cilvēks kādu ceļu var uzskatīt par pareizu un var pat sludināt par to citiem, tomēr pats var izvēlēties neiet pa to. Ir divi pareizu ticību apliecinošo kristiešu veidi, kas tomēr savā sirdī nes viltus Kristu.

Pirmkārt, tie ir tie, kas zina, ka Kristus uzņem visus grēciniekus, ja vien tie nāk pie Viņa, ilgodamies pēc Viņa žēlastības. Šie ticīgie atzīst šo žēlastību un cildina to citiem, kas vēl bažījas par savu pestīšanu. Bet, ja viņus pašus sāk mocīt grēki un slikta sirdsapziņa, ja viņi skaidri ierauga, cik samaitāta ir viņu sirds un cik nosodāma ir visa viņu dzīve, tad viņi saka sev: “Es nevaru vairs iet pie Kristus. Viņš mani nepieņems. Viņš būs dusmīgs uz mani. Viņš mani sūtīs projām.” Šādi kristieši iztēlojas Kristu tikai kā dusmīgu Tiesnesi, kurš nevēlas apžēlot grēciniekus, bet tikai tos, kas ir dievbijīgi un cienīgi.

Vai tas acīmredzami nav viltus Kristus? Vai Svētajos Rakstos nav pausts pavisam cits priekšstats par Viņu? Jā, patiesi. Tur teikts, ka Viņš nav nācis pasaulē, lai tiesātu pasauli, bet lai pasaule tiktu izglābta caur Viņu. Tur Viņš tiek pasludināts kā visžēlīgākais grēcinieku draugs, kā lasām: “Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus.” [1.Tim.1:15] Un Pats Kristus ir teicis: “Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” [Lk.19:10]

Bet otrie, tā sauktie pareizi ticošie kristieši, apgalvo tieši pretējo, tas ir, to, ka ar Kristu cilvēks var droši turpināt grēkot. Šie cilvēki attēlo Kristu kā grēka kalpu. Arī viņiem sirdī ir viltus Kristus. Kristus vēlas apklāt mūsu grēkus, bet Viņš arī vēlas tos mums atņemt. Viņš vēlas mūs ietērpt Savā taisnībā, bet Viņš arī vēlas mūs pārveidot. Viņš vēlas mums būt Augstais priesteris, kas samierina mūs ar Dievu, un arī būt Ķēniņš, kas valda pār mums un mūsos. Viņš cieta un mira, lai izpirktu mūsu grēkus, bet Viņš arī augšāmcēlās un uzkāpa debesīs, lai dzīvotu mūsos un mēs Viņā, tas ir, lai mēs dzīvotu jaunā dzīvē. Šī iemesla dēļ: “Katrs, kas paliek Viņā, negrēko; katrs, kas grēko, nav Viņu redzējis, nedz Viņu atzinis. .. Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” [1.Jņ.3:6, 8]

Tāpēc ikvienam, kas paļaujas uz tādu Kristu, kas ļauj viņam palikt grēkos vai nonākt debesīs bez grēku nožēlas, bez atgriešanās, bez svēttapšanas un bez sevis aizliegšanas, ir jāzina, ka tāda Kristus nav. Jo tāds Kristus ir viltus Kristus, kas Viņu neglābs no nāves, soda un pēdējās tiesas, bet pametīs viņu vislielākajā postā.

Ikvienam, kurš vēlas īsto Kristu, ir jāgriežas pie Tā, kuru Dievs ir darījis par mūsu gudrību, par mūsu taisnību, par mūsu svētumu un par mūsu pestīšanu. Vienīgi ar Viņu ir pestīšana. Viņš palīdz pret grēku, grūtībām un nāvi. Viņam gods un slava mūžīgi mūžos.