Kristīgā Baznīca vienmēr ir bijusi lielās briesmās

Noklausies šo e-publikāciju

“Dievs ir šai pilsētā, tās pamati negrīļosies.” [Ps.46:6]

Ja iepazīstamies ar kristīgās baznīcas vēsturi, tad mēs atklājam, ka cilvēku acīm raugoties tā vienmēr ir bijusi lielās briesmās, un vienmēr ir šķitis, ka tā tūlīt tūlīt izzudīs, taču tā vienmēr ir no jauna piecēlusies. Kad Kristus pameta pasauli pēc Sava pestīšanas darba pabeigšanas, Viņa Baznīca bija ļoti maza. Tajā bija ne vairāk kā daži simti dvēseļu, un lielākā daļa no tiem bija nabadzīgi, vienkārši cilvēki. Pat divpadsmit apustuļi, kuri jau bija zaudējuši vienu no sava vidus (nodevēju Jūdu), nebija izglītoti vīri, taču šie viegli iebiedējamie cilvēki drīz, sludinot krustā sisto Kristu, izplatīja Baznīcu visā pasaulē.

Toreiz tas būtu šķitis neiespējami. Bet Vasarsvētkos Svētais Gars apustuļiem sniedza dāvanas, kas viņiem bija vajadzīgas, lai sludinātu Evaņģēliju ikvienam. Un lūk! Ne vairāk kā trīsdesmit gadus vēlāk apustulis Pāvils, kurš kādreiz bija Baznīcas vajātājs, varēja rakstīt, ka Labā Vēsts tagad ir “sludināta visai radībai apakš debesīm” [Kol.1:23]. Tādējādi apustuļu nāves brīdī kristiešu baznīcas jau bija visās pasaules zemēs.

Kristīgā baznīca tika nodibināta asiņainu vajāšanu laikā, kas iesākās, tiklīdz tā tika dibināta. Nav iedomājams neviens spīdzināšanas veids, ko pagānu ķeizari un viņu ierēdņi nebūtu izmantojuši, lai piespiestu baznīcu atkāpties no Kristus un lai tādējādi to iznīcinātu. Tiem, kas atzina Kristu par Kungu un Glābēju, tika nocirstas galvas, viņi tika noslīcināti, nožņaugti un sadedzināti. Vajātāji pievērsās arvien mokošākiem līdzekļiem ticīgo nogalināšanai. Viņi tika mesti kā barība savvaļas dzīvniekiem. Viņi tika lēnām cepti uz ugunskura. Viņi tika nosmacēti. Viņi tika piesisti krustā otrādi un atstāti, lai tos aprītu alkatīgi dzīvnieki. Ar kvēlojošām knaiblēm kristiešu miesas – gabalu pēc gabala – tika atdalītas no kauliem. Viņiem rīklē tika lieta verdoša eļļa un piķis. Viņus kailus piesēja pie līķiem un iemeta tumšos un smirdīgos caurumos, lai tie nomirtu badā un sapūtu. Tādā veidā daudzi simti tūkstošu kristiešu kļuva par mocekļiem baznīcas laikmeta pirmajos gadsimtos.

Kad 310. gadā beidzās Diokletiāna vadītās vajāšanas, tika izdoti edikti, lai atzīmētu cēzaru uzvaru pār kristiešiem. Viņiem tika piešķirti tādi tituli kā “Par kristiešu, kuri vēlējās gāzt impēriju, iznīcināšanu” un “Par kristiešu piekoptās māņticības pilnīgu iznīcināšanu”. Bet vai šie lepnie nosaukumi bija precīzi? Nē! Kā jau bija teicis Tertuliāns, viens no Baznīcas skolotājiem:

Jo vairāk viņi mūs nocirta, jo vairāk mūsu tapa. Mocekļu asinis ir sēkla.

Jāpiebilst arī, ka visi kristiešu vajātāji piedzīvoja briesmīgas dzīves beigas.

Kad Konstantīns 323. gadā kļuva par kristieti, kristiešiem ar īsiem pārtraukumiem tika nodrošināts miers no ārējām vajāšanām. Tomēr viņu vidū parādījās daudz bīstamāki ienaidnieki. Tie bija viltus skolotāji, kuri centās nogalināt Baznīcu nevis miesīgi, bet garīgi. Bet Dievs atbildēja, pamodinot cilvēku sirdis, lai tie atmaskotu viltus skolotājus un aizstāvētu patiesību.

Līdz ar pāvesta amata nozīmes pieaugumu Baznīca saskārās ar vēl lielākām briesmām. Šķita, ka tā ir pārveidota par pasaulīgu valstību, kurā Kristus tika nostumts no Sava troņa un glābjošais Evaņģēlijs tika iznīcināts. Šķita, ka Baznīca beidzot ir gājusi bojā. Asiņainās vajāšanas, kas Baznīcu bija plosījušas tās pirmajos gados, tagad atkārtojās, taču šoreiz tās tika vadītas no tās iekšienes. Tomēr notika brīnums! Tieši tad, kad šķita, ka visas cerības uz palīdzību bija zudušas, Dievs atmodināja doktoru Mārtiņu Luteru, lai viņš vadītu pilnīgu un varenu Baznīcas reformāciju.