Laika beigas un Kristus atkalatnākšana

“Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.”” (Ap.d.1:6–8)

Meistars Ekharts (1260.–1328):

Ja es ņemu laika sprīdi, tā nav ne šodiena, ne vakardiena. Bet, ja es ņemu mirkli, tas sevī ietver visu laiku. Mirklis, kurā Dievs radīja pasauli, ir tikpat tuvu šim laikam kā mirklis, kurā es tagad runāju; un pastarā diena ir šim mirklim tikpat tuvu kā diena, kura bija vakar.

Laika beigas nozīmē pabeigšanu, kad tiek sasniegts mērķis, un tas nozīmē pārrāvumu, kad laiks pietuvojas beigām. Līdzībās par Dieva valstību šīs pasaules gals tiek uzskatāmi salīdzināts ar ražas vākšanu. Tai pieder iesēto augu augļu nogatavošanās, no vienas puses, un nezāļu nošķiršana no kviešiem, kā arī labā nošķiršana no ļauna, no otras puses (Mt.13; Mk.4; Lk.8). Taču laika beigas ir arī Dieva noteiktais laika apgabals, kas paredzēts, lai visai pasaulei tiktu pasludināts Evaņģēlijs, priecīgā vēsts par Dieva valstības nākšanu, aicinājums pie Kristus, aicinājums saņemt Kristību glābšanai no tiesas, kas nāk, – kā Kungs, būdams jau augšāmcēlies, ir Saviem mācekļiem pavēlējis:

“Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts”” (Mk.16:15-16; Mt.28:18-20; Ap.d.1:6–8).

Ja laika beigas nes sev līdzi ierasto dzīves apstākļu beigas, tas ir iemesls bailēm un raizēm, kas cilvēkus dziļi pārņem un dara nemierīgus. Turpretī tad, ja laika beigas nes galīgo Dieva valstības atnākšanu līdz ar Kristus atkalatnākšanu, tas kļūst par pamatu priecīgām gaidām un prasa sagatavošanos. Šīs pamatnostādnes ir atšķirīgas ne tikai kristiešiem un nekristiešiem; tās ietekmē ikvienu cilvēku, kas raugās uz nākotni savā dzīvē un apkārtējā pasaulē. Arī kristieši te bieži vien izjūt asu un sāpīgu spriedzi, redzot pretrunas starp dzīves pieredzi un ticības cerību.

Tā nu nav pārsteidzoši, ja tieši saistībā ar šo laiku beigu gaidīšanas tēmu konkurences ir tik daudzskaitlīgas un spēcīgas. Tie visi ir mēģinājumi atklāt, kas nāk, kas būs un kā pastāvēt. Jo nākotne ir necaurredzama, lai gan viss mūsos mudina atklāt un uzzināt, kas mūs sagaida. Tādēļ šajā jomā arī kristīgās draudzes iekšienē sastopamies ar daudzām pēdējo laiku herēzēm, kuras visas riņķo ap cerībām un bailēm, sagaidot to, kas nāk.

Kad sajūtu uztvere pietuvojas savām robežām, skaitļu likumsakarības kļūst par līdzekli vēl neredzamā atklāšanai. Ar skaitļu palīdzību ir aprēķināmas likumsakarības debesu ķermeņu kustībā, un astroloģiski var tikt pārnests uz atbilstībām cilvēka dzīvē vai zemes vēsturē. Horoskopi meklē stundas un laika likumsakarības, kuras norādītu uz nākotnē gaidāmajiem notikumiem. Taču arī gadskaitļiem mēdz būt maģiska iedarbība – ir novērots, ka gadsimtu vai gadu tūkstošu mija izraisa baiļu un cerību pilnas gaidas. Jau katra gadu mija ir saistīta ar apotropeiskiem [maģiskiem] rituāliem. Tiek rīkotas uguņošanas, lietoti apreibinoši dzērieni un veicināts iekšējs saviļņojums, nemaz nedomājot par to, ka šis gadu skaits tiek rēķināts kopš Kristus piedzimšanas un tiecas uz Viņa atkalatnākšanu.

Skaitļi savās likumsakarībās arī ir līdzeklis, kas ļauj prognozēt saimniecisko attīstību, paturot redzeslokā cilvēku sabiedrības apgādi, tāpat arī ienākumu pieaugumu vai krišanos. Tie ir līdzekļi, kas ļauj gūt sabiedrībā atbalstu kādiem uzskatiem. Statistikai un demoskopijai [sistemātiskai viedokļu aptaujai] kopīgs ir tas, ka augsti pieauguma un atbalsta rādītāji tiek atzīti par labiem. Pat baznīcā un teoloģijā tiek izmantoti statistikas un demoskopijas līdzekļi, lai noskaidrotu, kā draudzes uzbūve attīstās “baznīcas dzīves izpausmēs”.

Līdzīgi kā tas notiek saimniecībā, draudzes locekļu skaits un baznīcas nodokļa veidotie ienākumi šeit tiek uzskatīti par pozitīvas vai negatīvas attīstības indikatoriem. Kvalitāte tiek aizstāta ar kvantitāti, un tā mums šķiet pašsaprotama norise, kamēr netiek uzdots jautājums par galīgo mērķi, kas saimnieciskās attīstības progresa jomā un visas pasaules visaptverošas vienprātības jomā var būt vienīgi tāda sabiedrība, kurā visi ir vienādā mērā paēduši un apmierināti, tātad – ideāla, visu pasauli aptverošas vispārējas labklājības sabiedrība. Būtu grūti apšaubīt atziņu, ka arī šī ir ticības nostāja. Taču varētu šaubīties, ka ir dots apsolījums par tās piepildījumu. Dieva vārds nedod nekādu pamatu cerībai, ka pasaules un cilvēces vēsture pati sava progresa gaitā novedīs pie visaptverošas labklājības sabiedrības, atceļot visas tagad pastāvošās atšķirības starp nācijām, reliģijām un šķirām, starp bagātajiem un nabagiem. Arī redzama baznīcas vienotība mums šīs pasaules laikā nav apsolīta. Arī baznīcai nav dots apsolījums, ka visa cilvēce kļūs par kristiešiem, un sabiedrība vai valsts kļūs par baznīcu.