Evaņģēlija patiesība

Bet no malas ievesto viltus brāļu dēļ, kas bija iezagušies novērot mūsu brīvību, kas mums dota Kristū Jēzū, ar nolūku mūs darīt atkal par kalpiem, – viņiem mēs ne acumirkli neesam piekāpušies, lai evaņģēlija patiesība paliktu pie jums. [Gal.2:4-5]

Teikdams “evaņģēlija patiesība”, Pāvils norāda, ka pastāv divi evaņģēliji īstais un viltus evaņģēlijs. Evaņģēlijs pats par sevi gan ir tikai viens — tas ir vienkāršs, patiess un tīrs, taču sātana kalpu ļaunuma dēļ tas tiek sagrozīts un viltots.

Evaņģēlija patiesība ir tāda, ka mūsu taisnība nāk tikai no ticības, un tai nav vajadzīgi Bauslības darbi. Nepatiesība jeb Evaņģēlija sagrozīšana ir, ja tiek mācīts, ka iemantojam taisnību caur ticību, taču ne bez Bauslības darbiem. Viltus apustuli sludina Evaņģēliju, pievienojot tam šo aplamo nosacījumu.

Viņš atmasko viltus apustuļus, parādīdams, ka tie ir mācījuši viltus evaņģēliju, apgalvojot, ka pestīšanas labā ir nepieciešams paturēt apgraizīšanu un ievērot Bauslību. Turklāt šie ļaudis tīkoja uzbrukt Pāvilam ar nelietīgu viltību. Tie raudzījās, vai Pāvils apgraizīs Titu, vai viņš uzdrīkstēsies apustuļu klātbūtnē stāties viņiem pretī. Pāvils saka: viltus apustuli gribētu apslēpt, padarīt nezināmu mūsu brīvību, ko esam iemantojuši Kristū Jēzū, lai varētu darīt mūs par saviem gūstekņiem. Tādēļ viņi veltīja visas pūles, lai apbruņotos un sagatavotos cīņai pret Pāvilu, tīkodami apkaunot un pakļaut viņu visas baznīcas priekšā.

Ja tie būtu lūguši Pāvilu piekāpties brāļu mīlestības dēļ, viņš to noteikti būtu darījis, taču apustulis redzēja, ka šie ļaudis grib panākt ko citu, proti, sagūstīt un pakļaut. Tādēļ Pāvils negribēja tiem piekāpties ne mirkli.