Debesu valstība ir cilvēkiem sataisīta no pasaules iesākuma

Nekad neaizmirsīsim, ka Dievs ir radījis cilvēku mūžīgai dzīvei [Gudrības grāmatas 2.nodaļā]. Debesis jau no paša sākuma ir bijušas mums lemtais galamērķis un tas atbilst Kristus vārdiem, ko Viņš pastarā dienā sacīs saviem izredzētajiem: “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma” (Mt.25:34).

Ievēro – Debesu valstība ir cilvēkiem “sataisīta no pasaules iesākuma”! Turpretī neticīgajiem, kas lielajā tiesas dienā stāvēs pie Kristus kreisās rokas, Viņš sacīs: “Eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīga ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem” (Mt.25:41). Bet, raugi, moku vieta iepriekš ir sagatavota nevis cilvēkiem, bet velnam. Cilvēkiem ir iepriekš sagatavota mūžīgā dzīvība debesīs.

Taču, lai cilvēks patiesi varētu baudīt garīgu un mūžīgu dzīvi ar Dievu, bija nepieciešams, lai vispirms cilvēks iztur pārbaudi šeit virs zemes. Bet, ja kāds jautā kādēļ Dievam jāpārbauda cilvēks, ja Viņš jau iepriekš paredzēja krišanu, tad uz to ir jāatbild šādi: Dieva apslēptais prāts ir Viņam vien zināms un tikai mūžībā mēs to sapratīsim skaidrāk, tomēr arī tagad mēs varam no tā visa kaut ko nojaust.

Augustīns raksta:

“Tas notika tāpēc, lai cilvēks mācītos pazīt visas Dieva īpašības, ne tikai Viņa visvarenību, gudrību un labestību, bet arī Viņa stingro taisnību un bezgalīgo žēlastību. Ja nebūtu pārbaudījuma un krišanas, tad cilvēks pazītu Dievu tikai kā Radītāju, bet nekad neiepazītu Viņu kā Tiesnesi un Glābēju.”

Kāds cits komentētājs saka:

“Lai cilvēka mīlestība un paklausība būtu ko vērta, tad cilvēkam bija nepieciešama izvēle, kad jāizvēlas starp paklausību un nepaklausību. Dievs lika cilvēkam saprast, ka šajā pārbaudījumā tam bija brīva izvēle starp Dieva gribu un paša gribu, ko kāds cits varēja viņā modināt. Tā ka abas lietas bija iespējamas — paklausība un nepaklausība. Ar paklausību cilvēks varēja kļūt svētlaimīgs bez izpirkuma. Pārvērtība, kas bija nepieciešama augstākai dzīvei, tad būtu notikusi bez nāves un iznīcības. Un Ādama pēcnācēji nebūtu piedzimuši grēka pasaulē, bet tiem katram pašam nāktos izturēt šo pārbaudījumu. Un, ja kāds kristu grēkā, tad viņa pestīšana vairs nebūtu iespējama, jo tad cilvēku starpā būtu kāda galēja atšķirība — vieni paliktu pilnīgi grēcīgi, citi pilnīgi bezgrēcīgi. Ja cilvēku dzimums saglabātu bezgrēcīgu dabu un brīvu gribu, tad Glābējs nebūtu vajadzīgs un cilvēks neslavētu Dievu par žēlastību, jo nekad nebūtu baudījis grēku piedošanu un žēlastības svētību.”

Šis zīmīgais Dieva prāta skaidrojums ir atrodams paša Kristus vārdos. kad Viņš saka: kam daudz piedots, tas daudz mīl (Lk.7:47). Savā izcilajā līdzībā par diviem tēva dēliem (Lk.15:11-32) Kristus ir īpaši vēlējies attēlot žēlastības noslēpumus un Dieva attieksmi pret cilvēku, kas rāda, ka tas dēls, kas bija kritis un pazudis, saņēma Tēva mīlestības izšķērdību, kas nāca pār viņu kā nepelnīta un negaidīta žēlastība, un viņš iepazina glābšanu un Tēva mīlestībā degošo sirdi, kas otram dēlam nekad nebija saprotama, jo tas vadījās tikai pēc Dieva baušļa. Otrs dēls nekad nejutās pazudis, un tam pret tēvu bija auksta un greiza sirds.

Tomēr pats galvenais ir tas, ka Dievs vienīgais ir Kungs un Valdnieks un Viņš vienīgais stāv pār visiem Savu roku darbiem. “Un eņģeļus, kas savu augsto stāvokli nebija nosargājuši [tiekdamies pēc Dieva goda un augstā stāvokļa], bet savu mājokli atstājuši, Viņš mūžīgās saitēs saistītus tur ieslēgtus tumsā lielās dienas tiesai” (Jūdas 1:6). Tāda bija eņģeļu atkrišana, pēc kuras vairs nebija glābšanas un atjaunošanas. Savukārt cilvēks pēc savas atkrišanas virs zemes palika kā žēlastības ubags, bet Dievs — arvien liels Savā godā un žēlastībā!