Kas bija Andreas Knopke?

Noklausies šo e-publikāciju

Andreas Knopke [Andreas Knopken] dzimis Brandenburgā netālu no Kistrīnas, sīka Pomerānijas muižnieka ģimenē. No 1492.gada viņš bija draudzes mācītājs Molnē [Gross-Möllen] un Srecā, kā arī mācītāja vietnieks [vicarius] Bublicā Kamīnas bīskapijā Pomerānijā.

Knopke iestājās Ingolštates universitātē, bet 1512.gadā tika imatrikulēts Frankfurtes universitātē. No 1514.gada līdz 1517.gada maijam viņš uzturējās Treptovā Pomerānijā, kalpodams par rakstvedi Belbukas premonstriešu klosterī, kā arī strādāja par skolotāju Treptovas pilsētas skolā, kurā pateicoties teologa Johana Bugenhāgena, saukta arī Pomerānietis, vadībai valdīja humānistu idejas.

1517.gada rudenī Knopke pārcēlās uz Rīgu, kur viņa brālis Jēkabs Knopke bija kļuvis par domkapitula locekli un Sv.Pētera baznīcas draudzes mācītāju [plebanus]. Andreas ieņēma Sv.Pētera baznīcas kapelāna, t.i. mācītāja vietnieka amatu. 1517.gada 26.oktobrī viņu kopā ar viņa brāli Jēkabu uzņēma Rīgas nevācu sālsnesēju [Losträger] garīgajā brālībā un Andreas kļuva par tās rakstvedi un mesu priesteri [vicarius] pie viņu altāra Sv.Pētera baznīcā, par ko viņš saņēma arī atalgojumu [12 Rīgas markas].

Tajā laikā Knopke atradās stiprā humānistu garīgajā ietekmē. Viņš sarakstījās ar Roterdamas Erasmu. Knopke ir rakstījis Erasmam vismaz trīs reizes, bet domājams, ka atbildi saņēmis tikai uz savu pēdējo vēstuli. Šī Erasma atbildes vēstule, kas datēta ar 1520.gada 31.decembri, ir saglabājusies.

Rīgā Knopke uzturējās līdz 1519.gada rudenim, kad viņš lūdza atvaļinājumu no Sv.Pētera baznīcas vikāra pienākumu pildīšanas, lai varētu turpināt mācības. Pieprasīto atvaļinājumu viņš arī saņēma. No 1519.gada līdz 1521.gadam Knopke atkal dzīvoja Treptovā, kur darbojās Treptovas pilsētas skolā kā skolotājs un Bugenhāgena palīgs. Dievs ar Bugenhāgena, kurš bija Mārtiņa Lutera draugs un līdzgaitnieks, palīdzību pievērsa Knopki skaidrai un Evaņģēliskai Svēto Rakstu izpratnei. Kad 1521.gadā Bugenhāgens devās uz Vitenbergu, Knopke palika Treptovas skolā kā viņa aizstājējs. Pēc fanātiķu veiktajiem svētbilžu grautiņiem 1521.gada jūnijā Treptovā, Knopke, lai glābtos no pret lurāņiem vērstajām vajāšanām, atgriezās Rīgā.

Atgriežoties Rīgā, Knopke saņēma Filipa Melahtona ieteikuma vēstuli. Rīgā viņš atsāka pildīt agrāko amatu. Līdz 1524.gadam viņš bija arī viens no sešiem tirgotāju Melngalvju brālības mesu priesteriem pie šīs brālības altāra Sv.Pētera baznīcā.

Savos sprediķos Knopke sludināja Evaņģēlisko mācību. Pamatodamies uz Melahtona Loci communes [1521]. un Annotationes [1522], viņš sacerēja teoloģiskus komentārus par apustuļa Pāvila vēstuli romiešiem – In epistolam ad Rhomanos Andreae Knopken Consterinensis interpretatio, Rigae apud Livones praelecta, ubi is pastorem agit ecclesiae, kas ar Bugenshāgena 1524.gada 7.februāra priekšvārdu iznāca Vitenbergā un piedzīvoja četrus izdevumus, no kuriem viens klajā nācis arī Starsburgā. Minētais darbs bija ievērojams Evaņģēliskās mācības izklāsts ne tikai Rīgas un Livonijas, bet arī visas Eiropas mērogā. Balstoties uz šo sacerējumu, Knopke savas idejas izklāstīja 24 tēzēs disputam ar pāvesta piekritējiem [franciskāņu mūkiem], kas notika 1522.gada 12.jūnijā Rīgas Sv.Pētera baznīcā.

Disputā ieradušies Rīgas rātes locekļi un vasaļi pieslējās jaunajai mācībai un Knopke ieguva atbalstītājus rātē [tādus kā birģermeisters Gotke Dirkops, sekretārs Johans Lomillers, rātskungi Antons Muters, Heinrihs Ulenbroks un Pauls Dreilings]. Par reformācijas gaitu J.Lomillers savās 1522.gada 20.augusta un 10.oktobra vēstulēs ziņoja Mārtiņam Luteram, pieminot, ka Rīgai esot sevišķi labs jaunās ticības mācītājs Andreas Knopke. 1522.gada 23.oktobrī Rīgas rāte ar ģilžu pārstāvju atbalstu Knopki iecēla par Pētera baznīcas arhidiakonu [šāds amata nosaukums turpmāk vairs nav lietots].

Šis lēmums bija revolucionārs, jo līdz tam iecelt Sv.Pētera baznīcas mācītāju bija tiesības tikai domkapitulam. 23.oktobris tiek uzskatīts par reformācijas sākumu Rīgā un visā Livonijā. Līdz ar Silvestru Tegetmejeru, kuru rāte iecēla par Sv.Jēkaba baznīcas mācītāju, Knopke dalīja Rīgas pilsētas galvenā evaņģelizētāja godu. Knopke bija vairāk konservatīvi noskaņots, savukārt Tegetmejers bija radikālāks. Tas radīja viņu starpā dažas domstarpības. 1532.gada 13.decembrī Rīgas rāte ar atsevišķu aktu noteica Knopkes amata pienākumus, kā arī nokārtoja viņa attiecības ar Tegetmejeru un citiem pilsētas mācītājiem.

Knopke mira Rīgā 1539.gada 18.februārī un 20.februārī viņu apbedīja Rīgas Sv.Pētera baznīcā, kur arī atrodas viņa kapa plāksne.

Savā 1529.gada 31.jūlija vēstulē Luters ir novērtējis Knopki kā “veco cīņu biedru [commilitio] un uzticīgo Kristus kalpu”.