Kopiena kā baznīca

Noklausies šo e-publikāciju

Jebkuras kristīgas kopienas pastāvēšanā visbūtiskākais ir tās spēja vai nespēja atšķirt cilvēciskos ideālus no Dieva realitātes, garīgo kopienu no emocionālās.

Kristīgā kopiena ir dzīva vai mirusi, atkarībā no tā, vai kopiena spēj sasniegt pilnīgu skaidrību šajos jautājumos pēc iespējas ātrāk.

Citiem vārdiem sakot, dzīve kopā zem Vārda būs veselīga tikai tad, ja tā sevi nepārveido par kustību, ordeni, biedrību, dievbijīgo brālību, bet gan tur, kur tā sevi apjēdz kā daļu no vienas, svētas, katoliskas, kristīgas Baznīcas, ar saviem darbiem un ciešanām līdzdaloties visas baznīcas grūtībās, cīņās un apsolījumos.

Katrs atlases princips un ar to saistītā šķirošana, kuras pamatā nav kopējs darbs, vietējie nosacījumi vai ģimenes attiecības, ir ļoti bīstamas kristīgai kopienai.

Egocentrisms vienmēr iesūcas jebkurā intelektuālā vai garīgā nošķiršanas procesā, iznīcinot kopienas garīgo spēku, laupot kopienai tās noderību baznīcai un iedzenot to sektantismā.

Vājo, nenozīmīgo un šķietami nelietderīgo cilvēku izstumšana no ikdienas kristīgās dzīves faktiski nozīmē Kristus izstumšanu, kurš kā trūcīgais brālis vai māsa Kristus klauvē pie durvīm.

Mums jābūt ļoti piesardzīgiem šajā jautājumā.