Svētā Kristība: Ko nozīmē Kristība?

Noklausies šo e-publikāciju

“Tā nozīmē, ka mūsos vecajam Ādamam ar visiem grēkiem un ļaunajām kārībām ik dienas ir jātop noslīcinātam un jāmirst sirdssatriektībā un grēku nožēlā, bet jaunam cilvēkam, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi, ik dienas jāceļas augšā.”

Šo atziņu Luters gūst no Pāvila Vēstules romiešiem: “Jo mēs līdz ar Viņu Kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus, Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” (Rom. 6:4) Tātad, runājot par Kristības nozīmi, Luters necenšas pateikt, ka Kristība ir tikai simbols, kas apzīmē vai izsaka kādu garīgu realitāti. Tieši otrādi, Kristībai kristieša dzīvē ir divkāršas realitātes nozīme. Negatīvi tā izpaužas kā vecās grēcīgās, samaitātās dabas slīcināšana caur grēknožēlu un atgriešanos, un cīņu pret ļaunajām iekārēm. Pozitīvā veidā tā izpaužas kā jaunā, garīgā caur Svēto Garu Kristībā dzimušā cilvēka pieaugšana ik dienas patiesā ticībā un labos darbos.

Šo Kristības nozīmi ļoti skaidri izsaka tās ārējā zīme – ūdens. Vecais Ādams, kas ir mūsu vecā daba, arvien pretojas Dieva gribai, ienīst Dievu un bēg no Tā. Tas ir mūsos iedzimtais jeb pārmantotais grēks, kas rada veco cilvēku, kuru Luters raksturo kā – niknu, naidīgu, skaudīgu, nešķīstu, skopu, slinku, augstprātīgu, neticīgu, ar visiem grēkiem apkrautu, kura dabā nav nekā laba. Dzīves laikā iedzimta vaina pievieno arvien jaunus grēkus, tā kā cilvēks kļūst – “jo vecāks, jo ļaunāks” (M. Luters). Kristības ūdenī, kristāmajam tiekot pagremdētam Kristus nāvē, vecais cilvēks tiek nonāvēts. Un no šā brīža ceļas augšā jaunais cilvēks – Jaunais Ādams. Tas ir jauns iesākums, jauna dzimšana, kuras rezultātā jaunajam cilvēkam ik dienas nu ir jāpieaug, bet vecajam jāiet mazumā.

Tā cilvēkam ir jāmirst ik dienas, lai jaunais cilvēks varētu augšāmcelties. Šis svēttapšanas process nekad neapstājas, bet “turpinās visu šīs dzīves laiku, tā kā kristīga dzīve nav nekas cits kā Kristība, kas, vienreiz iesākusies, turpinās dienu no dienas” (M. Luters). Tāpēc F. Melanhtons Kristību no Kristību brīža līdz kristītās personas nāvei sauc par grēknožēlas sakramentu. Jeb kā Luters to saka Lielajā katehismā: “Kristība ar savu spēku un nozīmi ietver arī trešo sakramentu, kas tiek saukts par grēku nožēlu; arī tas savā būtībā nav nekas cits kā Kristība.” Tādējādi pirmā lieta ir saņemt Kristību, otrā – tajā dzīvot. “Dzīvodams grēku nožēlā, tu dzīvo Kristībā”, jo “grēku nožēla nav nekas cits kā atgriešanās un tuvošanās Kristībai” (M. Luters).