Es esmu viesis uz zemes

Es esmu viesis uz zemes (Ps.119:19a) – līdz ar šo es atzīstu, ka es nevaru šeit palikt, ka mans laiks ir nomērīts īss. Man šeit arī nav nekādu tiesību uz īpašumu un māju. Viss labais, ko piedzīvoju, man jāsaņem pateicībā, man jācieš netaisnība un vardarbība bez tā, ka kāds par mani iestātos. Ciešs balsts man nav ne cilvēki, ne lietas.

Kā viesis es esmu pakļauts manas pajumtes likumiem. Zemei, kas mani baro, ir tiesības uz manu darbu un manu spēku Man nav ļauts necienīt zemi, uz kuras es vadu savu dzīvi. Es esmu tai parādā uzticību un pateicību. Es nevaru izvairīties no sava likteņa būt viesim un svešiniekam un līdz ar to no Dieva aicinājuma uz šo svešniecību, tādējādi, ka savu zemes dzīvi pavadu sapņojot par debesīm. Mēdz būt ļoti bezdievība ilgošanās pēc citas pasaules, kurai noteikti nav vēlēta atgriešanās dzimtenē.

Bet tā kā es uz zemes neesmu nekas cits kā viesis, bez tiesībām, bez balsta, bez drošibas, jo Dievs pats mani dara tik vāju un mazu, tad Viņš man ir devis vienīgo īsto ķīlu manam mērķim – savu vārdu. Šo vienīgo pilnīgi drošo Viņš man neatņems, šo vārdu viņš turēs un pie tā Viņš man liks sajust savu spēku. Kur es šo vārdu nesu sev līdzi kā ceļamaizi, tur es atradīšu savu ceļu svešumā, netaisnībā savu taisnību, nenoteiktībā balstu, spēku darbā un ciešanās pacietību.