Dievs Kungs vada

“Un Ābrahams devās tālāk.” [1.Moz.12:9]

Šis ir Ābrahama trešais ceļojums pa Kānaāna zemi. Te redzam, cik “gaidīts” viesis viņš bijis šajā zemē, tās iedzīvotāju vidū.

Šādu izcili spēcīgas, lieliskas ticības piemēru Svētais Gars mums šeit rāda. Iepriekš esam dzirdējuši par Kaina grēku un viņa pelnīto sodu, proti, ka viņam bijis jākļūst par bēguli zemes virsū. Turpretī Ābrahams ir svēts savas ticības dēļ, turklāt viņam ir īpašs svētības apsolījums.

Ja salīdzinām šo svētību ar viņa pieredzētajām nelaimēm, tad redzam, ka Ābrahams itin kā ir saņēmis to pašu Kaina izciesto sodu – viņam nākas bēguļot šurpu un turpu pa to zemi, kas tikusi viņam apsolīta; turklāt viņš bēguļo nevis viens pats, bet kopā ar savu sievu, brāļa dēlu un visu saimi. Tā Dievs Kungs brīnumainā veidā vada savu svēto ceļus (Ps.4:4), tā, ka galu galā, palikdami pastāvīgi savā ticībā, tie saņem visu, kam ticējuši.

Tādēļ arī mums jāgatavojas šādai ticības cīņai un jāvingrinās tajā pastāvēt. Jo tieši šī iemesla dēļ mums tiek stāstīts par šiem notikumiem.