Dievs apgaismo Savu vaigu pār ticīgajiem

Tas Kungs lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! [4.Moz.6:25]

Kad cilvēks piedzīvo lielu prieku, viņa seja pārvēršas un sāk starot. Man labi atmiņā ir palicis kāds jaunības draugs, kas saņēma aicinājumu kļūt par misionāru. Taču tad viņš saslima un pārcieta smagu operāciju. Vēlāk ārsti viņam pavēstīja, ka doties uz Indiju viņš nevarēs.

Taču Dievs šo cilvēku nepārprotami vēlējās sūtīt uz Indiju un viņš izveseļojās. Es nekad neaizmirsīšu, kā staroja viņa vaigs, kad Oslo centrālajā stacijā mēs viens otram teicām ardievas. Viņa seja staroja priekā.

Arī mīlestība var tik spēcīgi ietekmēt cilvēku, ka viņa seja burtiski staro.

Līdzīgu gaismas starojumu pauž mātes seja, kad viņa lūkojas uz savu mazo bērniņu. Arī tad, kad divi iemīlējušies cilvēki skatās viens otram acīs, šķiet,ka pār viņu sejām ir izlijusi brīnumaina gaisma.

Teiktais mums palīdz saprast Svēto Rakstu vārdus, kad tie runā par priesteriem, kam Dieva vārdā jāsvētī tauta: “Tas Kungs tevi svētī un pasargā! Tas Kungs apgaismo Savu vaigu pār tevi un ir tev žēlīgs! Tas Kungs paceļSavu vaigu uz tevi un dod tev mieru!”

Skaistāk pateikt nav iespējams. Šie vārdi ir ne tikai brīnišķīgi, bet arī patiesi. Tieši tā Tas Kungs uzlūko Savus bērnus – ar sirsnīgu prieku un mīlestību. Tā Dievs apgaismo Savu vaigu pār visiem ticīgajiem.

Kā tas iespējams? Ko esam darījuši un kā esam izpelnījušies šādu Dieva žēlastību?

Patiesība ir tāda, ka mēs to neesam pelnījuši. Šo patiesību māca Bībele un zina ikviens, kam Dieva svētais vārds ir atmodinājis sirdsapziņu.

Tomēr Dievs Savā žēlastībā mīl grēciniekus. Tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka deva nāvē Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Cilvēks, kas paļaujas uz Jēzu, dzīvo Viņa labvēlībā un zem Dieva mīlestības laipnā smaida.

Šāda ticība mums sniedz daudz dzīvesspēka un drosmes.