Jāspēj panest krustu

Pirms Jēzus līdz ar sevi mācekļus ieved ciešanās, apkaunojumā un pazemojumā, Viņš tos ņem pie sevis un atklāj sevi kā Dieva valstības Kungu (Mt.17:1-9).

Vēl pirms mācekļi kopā ar Jēzu dodas lejup cilvēciskās vainas, ļaunuma un naida dziļumos, Jēzus viņus uzved augstā kalnā, no kura viņiem jānāk palīdzībai (Ps.121:1).

Vēl pirms Jēzus seja tiek apspļaudīta un sista, viņa apģērbs saplēsts un notraipīts, mācekļiem Viņu jāredz dievišķajā spožumā. Viņa vaigs laistās kā Dieva vaigs un gaisma ir viņa apģērbs. Tā ir liela žēlastība, ka tie paši mācekļi, kam Ģetzemanē bija jāpiedzīvo Jēzus ciešanas, varēja redzēt Jēzu kā apskaidroto Dieva Dēlu, kā mūžīgo Dievu.

Tā mācekļi iet pie krusta zinādami par augšāmcelšanos. Tajā viņi ir pilnīgi vienādi ar mums. Ar šo zināšanu mums jāspēj panest krustu. Blakus apskaidrotajam Jēzum stāv Mozus un Elija. Likums un pravieši dod viņam godu. Viņi runā ar viņu…

Viņi runā par krustu, par Dieva noslēpumiem. Vecā un Jaunā Derība satiekas apskaidrošanas gaismā un runā. Apsolījums nu ir piepildīts. Viss nu ir īstenots.