Aicināts no elku kalpības, lai būtu par svētību

“Un Es tevi darīšu par lielu tautu, .. un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” [1.Moz.12:2-3]

Tā ir liela, nenovērtējama žēlastība un dāvana, ka Ābrahams pēc miesas ir Dieva Dēla tēvs; bet kāds ir šīs godības iesākums?

Ābrahams ir bijis elku kalps un viens no vislielākajiem grēciniekiem, kurš kalpojis dievam, ko nav pazinis. Tomēr Dieva Dēls grib, lai Ābrahama pēcnācēju vidū īpaši tiktu slavēts šis Viņa vectēvs; arī daži citi no Kristus vecvecākiem bijuši lieli grēcinieki. Bet kādēļ tā notiek?

Visupirms tādēļ, lai parādītu un pierādītu, ka Kristus ir grēcinieku Pestītājs; otrkārt, lai Dievs atgādinātu savu pārpārēm bagātīgo laipnību un lai mēs, grēka nomākti, tomēr nezaudētu cerības; treškārt, lai neļautu mums iet pa godkāres un augstprātības ceļu. Jo, ja Ābrahams tiek aicināts šādā veidā, tad viņš nevar sacīt: es to esmu pelnījis, tas ir mans darbs utt.

Jo, kaut arī, cik tas attiecas uz otrā galdiņa baušļiem [2.Moz.20:12-17], Ābrahams ir dzīvojis nevainojamu dzīvi cilvēku priekšā, tomēr viņš ir bijis elku kalps, kas būtu pelnījis mūžīgo nāvi, ja nebūtu saņēmis šo Dieva aicinājumu, kas viņu atbrīvojis no elku kalpības, un galu galā ticībā iemantojis grēku piedošanu. Tā nu ir jāpaliek spēkā šiem vārdiem: “Ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības.” [Rom.9:16]