:: e – BAZNICA ::

Visi taču māca pēc Bībeles, nē?!?

Tā kā visi kristīgajā pasaulē pastāvošie grupējumu apelē pie Rakstiem, tad apliecinot ticību tam, kas ir Rakstos, šīs apliecības autors neatklāj atšķirības starp sevīm un viltus ticīgajiem. Jo, neskatoties uz šo apliecību, mēs nezinām, vai viņš pieņem Rakstus to patiesajā nozīmē, vai nē, vai viņš ir pāvestietis, jūsmotājs, racionālists vai ortodokss kristietis. Tādēļ bezierunu parakstīšanās ir neaizstājama. Skaidrības labad ir nepieciešams pasludināt, kā mēs izprotam un interpretējam Rakstus un tajos ietvertos ticības locekļus.

Šeit ir būtiski paturēt prātā, ka:

• mūsu baznīca skaidri un nepārprotami pasaules priekšā apliecina savu ticību;

• tā nošķir sevi no visiem heterodoksajiem grupējumiem un sektām;

• ka tai ir vienota, noteikta, vispārēja mācības forma un norma, kas attiecas uz visiem tās skolotājiem, un, pamatojoties kurā, ir iespējams vērtēt un regulēt visus citus rakstus un mācības. Bet, ja baznīca pieprasa vienīgi kondicionālu tās Simbolu parakstīšanu, tad tā faktiski atsakās no tās ticības un mācības, ko tā ir izklāstījusi šajos Simbolos. Tādā gadījumā dokuments, kuru baznīca ir izvirzījusi kā savu ticības apliecību, galu galā, nav īsta ticības apliecība, un baznīcu var apvainot divkosībā un tajā, ka tā ar saviem Simboliem krāpj pasauli. Pieprasot vienīgi daļēju savu Simbolu parakstīšanu, baznīca zaudē savas izteikti luteriskās īpašības, un pieļaujot, ka Simbolos ir zināmas kļūdas, tā nostāda sevi vienā līmenī ar heterodoksām baznīcām. Šinī gadījumā baznīca paliek bez vienotas, noteiktas, vispārējas mācības normas un formas, pamatojoties kurā ikviens var vērtēt pats savu mācību, kā arī visus citus rakstus un mācības.

Pastāv divi iemesli, kādēļ baznīca pieprasa parakstīt savus Simbolus:

• lai baznīca varētu pārliecināt pati sevi, ka tās skolotājiem patiešām piemīt ortodoksa Rakstu izpratne un tāda pati tīra, nesagrozīta ticība, kā baznīcai;

• lai baznīca varētu tos saistīt ar svinīgu solījumu mācīt šo ticību tīrā un nesagrozītā veidā, vai atteikties no sava mācīšanas amata tā vietā, lai kaitētu baznīcai ar savām pašu maldu mācībām.

Abi šie iemesli tiek pilnībā anulēti, ja baznīcas kalpiem tiek atļauts tikai daļēji pieņemt baznīcas Simbolus. Jo, ja baznīca ir apmierināta vienīgi ar kondicionālu parakstīšanos, tā atklāti atzīst saviem skolotājiem, ka Simbolos varētu būt iekļautas mācības, kuras ir pretrunā ar Rakstiem. Pēc šādas atzīšanās baznīca zaudē visus līdzekļus, ar kuru palīdzību tā vārētu būt pārliecināta par to, kam tic tās skolotāji, parakstoties vienīgi kondicionāli, un atbrīvo viņus no pienākuma mācīt Dieva vārdu tīrā un nesagrozītā veidā, saskaņā ar tās Simboliem, kuri ir Baznīcas mācības norma. Turklāt, kad draudzes pieprasa, lai tie, kuri vēlas mācīt, parakstītu tās Simbolus, tās vēlas saņemt garantijas, ka tās nesaņems kādu skolotāju ar maldīgiem uzskatiem, kurš tām mācīs dažādus maldus. Ja nu tomēr draudzes pieprasa vienīgi kondicionālu savu Simbolu parakstīšanu, tās vājina šādas garantijas, ieliek maldu mācītāja rokās pret sevi vērstu ieroci, un atņem sev tiesības atsacīties no tāda skolotāja, kurš māca pretēji viņu Simboliem. Visbeidzot, iemesls, kādēļ baznīcas skolotāji tiek saistīti ar tās publiskajām ticības apliecībām, ir pielikt punktu ilgajām kontraversēm, kuras ir tikušas rūpīgi izdiskutētas un atrisinātas, vismaz ortodoksajā baznīcā. Ja tiek veikta tikai daļēja parakstīšanās, tad tas paver iespējas šo jau atrisināto kontraveršu atjaunošanai un bruģē ceļu mūžīgām domstarpībām.

Daži saka, ka mēs varam pieņemt Simboliskās grāmatas vienīgi “tik lielā mērā, cik tās atbilst Rakstiem, bet, tā kā tās ir rakstījuši vienīgi cilvēki, tad mēs nevaram tajās balstīt savu ticību.” Tā tas ir, bet jautājums ir, vai tas, kurš vēlas ieņemt mācīšanas amatu saprot un tic, ka tās patiešām atbilst Rakstiem. Paziņojums, ka kāds pieņem Simbolus “tik lielā mērā, cik” un nevis “tādēļ,” ka tās atbilst Rakstiem nav solījums mācīt saskaņā ar Simboliem, bet saskaņā ar viņa sirdsapziņu un uzskatiem.

Vēl citi saka, ka nevar būt labākas Simbolu interpretācijas par to, kura atbilst Rakstiem. Tas ir maldīgs pieņēmums. Atbilstoši Rakstiem var tikt interpretēts vienīgi tas, kas pamatā ir tas pats, kas Raksti. Tādēļ neviens cilvēcisks raksts nevar tikt interpretēts, atbilstoši Rakstiem; tas attiecas vienīgi uz Rakstiem. Gluži kā Raksti ir jāinterpretē ar Rakstiem, tāpat arī ikviens cilvēku radīts dokuments ir jāinterpretē, saskaņā ar tā paša saturu. Ja kāds interpretē cilvēku radītu dokumentu saskaņā ar Rakstiem, viņš tos abus nostāda vienā līmenī un a priori pasludina, ka ikvienam neskaidram Simbolu izteikumam ir jāsaskan ar Rakstiem, ko varētu sacīt vienīgi par kādu jaunu, tiešu atklāsmi. Nē, cilvēku radīts dokuments ir jāpārbauda un, ja nepieciešams, jāuzlabo, bet ne jāinterpretē, saskaņā ar Rakstiem. Ticības apliecības parakstīšana ir baznīcas pārliecība, ka tās skolotāji ir atzinuši Simbolos ietverto Rakstu interpretāciju un izpratni par pareizu un tādēļ interpretēs Rakstus tā, kā to dara baznīca. Tādēļ, ja baznīca atļautu tās skolotājiem interpretēt Simbolus saskaņā ar Rakstiem, nevis Rakstus saskaņā ar Simboliem, tad parakstīšanās nedotu nekādu garantiju, ka baznīcas skolotāji izpratīs un interpretēs Rakstus tāpat, kā to dara baznīca. Baznīca, faktiski, padarītu par simbolu ikviena mācītāja personīgo pārliecību.

Vēl citi saka, ka doktrinālas ticības apliecības parakstīšana nepārprotami attiecas vienīgi uz pašu būtiskāko tajā. Tā tas ir, taču doktrinālā ticības apliecībā viss, kas saistās ar doktrinālo saturu, ir būtisks šai apliecībai, jo doktrinālas ticības apliecības būtība ir doktrīna.

Vēl citi saka, ka Simbolos būtu jāpieņem vienīgi tas, kam piemīt ticības apliecības raksturs, jo Simboli ir patiesības apliecināšana, oponējot konkrētiem maldiem, un nevis doktrinālās teoloģijas kompendijs. Protams! Taču šāds raksturs piemīt ikvienam ticības apliecību izteikumam. Tādēļ baznīca ir akceptējusi visus Simbolos ietvertos doktrinālos iztirzājumus kā daļu no savas ticības apliecības. Ja formula: “Mē ticam, mācam un apliecinām,” un līdzīgi izteikumi būtu tie kritēriji, pamatojoties kuros mums būtu jānosaka, kuras ticības apliecību daļas ir mūsu ticības apliecība, tad mums nāktos atmest lielāko mūsu ticības apliecību daļu, jā, pat abus Lutera katehismus un Apoloģiju.

Vēl daži saka: “Simboli ir jāizprot to vēsturiskajā kontekstā.” Tā tas ir, jo vēsturiskais konteksts atklāj to, “kādā veidā tika izprasti un interpretēti Raksti laikā, kad par atsevišķiem ticības locekļiem baznīcā pastāvēja kontraverses, un pretējās mācības tika noraidītas un nosodītas.” Taču šis apgalvojums nav patiess, ja tas tiek izmantots, lai radītu iespaidu, ka Simbolos ietvertie doktrinālie jautājumi nav mūžīgas patiesības, bet attiecas vienīgi uz noteiktu laiku un apstākļiem, un tādēļ var tikt pakļauti pārskatīšanai vai pat atmesti.

Vēl citi saka: “Vai tie jautājumui, attiecībā uz kuriem pat vislojālākajiem un vispārliecinātākajiem luterāņiem ir bijuši atšķirīgi viedokļi, nebūtu jāuzskata par atklātiem jautājumiem?” Šis ir petito principii, t.i., būtisks jautājums, jo lojāli, pārliecināti luterāņi tic tam, ko luteriskā baznīca māca savās ticības apliecībās. Kāda mācība nekļūst par atklātu jautājumu tad, kad šķietami lojāli luterāņi nevar panākt savstarpēju vienošanos. Un tas, kurš pieļauj, ka šādas mācības tiek uzskatītas par atklātiem jautājumiem, zaudē mūsu baznīcas cietoksni, tās ticības apliecības, un patiesībā nav nekāds lojāls luterānis.

Un, visbeidzot, pamatojoties 2.Kor.3:6 (“burts nokauj, bet gars dara dzīvu”), tiek iebilsts, ka patiesi evaņģēliskas baznīcas garam neatbilst ticības likumu ieviešana un sirdsapziņu piesaistīšana Simbolu nedzīvajam burtam. Taču prasība pēc simbolu bezierunu parakstīšanas ir ne vairāk kā lūgums, lai skolotājs apliecina savu ticību, lai baznīca varētu spriest, vai drīkst vai nedrīkst viņam piešķirt mācīšanas amatu. Ja viņš tic tāpat, kā tic baznīca, tad viņš nevar uzskatīt šādu prasību par legālistisku jūgu, bet ar prieku uzņems iespēju atklāti apliecināt savas sirds ticību un svinīgi apsolīt, ka viņš līdz pat nāvei sludinās šo un nevienu citu ticību. Ja viņš netic tā, kā tic baznīca, tad neviens viņu nespiedīs pieņemt ordinācijas zvērestu; gluži otrādi, rūpīgi noformulētās un bezierunu parakstīšanās mērķis ir nepieļaut, ka konfesionālo zvērestu pieņem tie, kas pilnībā nepiekrīt baznīcas ticībai. Iedalījums Simbolu burtā un garā anulē tos abus, jo vienīgi Simbolu burts var sniegt un atklāt to garu. Simbolu gara parakstīšana ir bezjēdzīga, pat ja par Simbolu garu pieņem principu, ka Raksti ir vienīgais ticības likums un norma. Jautājums nav, saskaņā ar kādu principu tiek gūta pareizā mācība, bet gan, kādu mācību radīs šī principa pielietošana.

Noslēgumā būtu jāsaka, ka ikviena daļēja Simbolu parakstīšana, kura skar to doktrinālo saturu un ļauj parakstītājam norādīt atsevišķus punktus, kuriem viņš nevēlas pievienoties, paver ceļu tam, lai anulētu gan Simbolu gan to parakstīšanas mērķi.

Bet kā gan ar tiem godīgajiem, taisnīgajiem vīriem, kuri vai nu nespēj pārbaudīt visu Konkordijas grāmatu, saskaņā ar Dieva vārdu, un tādēļ nav pārliecināti, ka simboli visos jautājumos atbilst Rakstiem, vai kuriem ir zināmas bažas par atsevišķiem jautājumiem? Abos gadījumos šādi vīri nav piemēroti tam, lai kļūtu par baznīcas skolotājiem, jo bīskapam galvenais ir būt “izveicīgam mācīšanā” un “lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgajā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim” (1.Tim.3:2; Tit.1:9).

Bet vai nevarētu būt tā, ka ortodoksās baznīcas Simbolos ir kādas kļūdas mazāk svarīgos jautājumos? Jā, šāda iespēja pastā, bet tā neliecina par realitāti. Vienīgi skeptiķis, kurš allaž mācās, bet nekad nenonāk pie patiesības, ir izmisis par to, ka šāda patiesība varētu pastāvēt un tādēļ saka: “To ir sarakstījuši cilvēki, tādēļ tajā ir jābūt kļūdām.” Taču, ja Simbolos tiešām tiktu atrastas kādas kļūdas, mēs būtu pirmie, kas izteiktu tām nāves spriedumu. Bet mēs metam izaicinājumu visai pasaulei, lai tā atrod kādu kļūdu mūsu Konkordijas grāmatas mācībā. Pēdējo trīssimt gadu laikā visi baznīcas ienaidnieki ir veltīgi, bez panākumiem mēģinājuši atrast šādu kļūdu. Viņi ir pierādījuši, un mēs to atzīstam, ka Simbolos ir tādas vietas, kuras ir pretrunā mūsu aklajam saprātam; taču viņiem nav izdevies pierādīt, ka mūsu Simboli kaut vienā jautājumā ir pretrunā Rakstiem.