31. Ko Bībele saka par Dieva zaimošanu?


Kas ir nolādēts?

Tā saka Tas Kungs: “Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga! Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs; tam jādzīvo izkaltušajās tuksneša vietās, neviesmīlīgā klajuma sālainajā zemē. Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs! Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus.” Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt? “Es, Tas Kungs, izpētu sirdi un pārbaudu īkstis, lai atmaksātu ikvienam par viņa ceļiem, kā viņa dzīve to pelna.” [Jer.17:5-10]


Uz ko savās dzīves gaitās paļaujas cilvēks, no kā viņš gaida palīdzību? Droši vien atbildes uz šo jautājumu būtu ļoti atšķirīgas. Cilvēki cer, ka viņu dzīves stiprie balsti būs manta, vara, ietekme, laba valdība, citu cilvēku atbalsts, viņu pašu gudrība, spēks un izveicība. Reti kurš īsti apzinās un tic, ka viņa dzīves un cerības vienīgais īstais pamats ir visu lietu radītājs un uzturētājs – Dievs. Šāda grēcīgā cilvēka sirdsprāta nomaldīšanās aizsākās jau ar cilvēces pirmvecākiem – Ādamu un Ievu. Kad viņi vēl bija Ēdenes dārzā, sātana kārdinātāja balss dziļi viņu sirdī un apziņā iedēstīja vārdus: “Jūs būsit kā Dievs.” Kopš tā laika visi Ādama bērni ir sasaistīti ar ticību elkiem, kuras augstākais izpaudums ir grēcīgs lepnums un pašpaļāvība. Pat visnožēlojamākie cilvēki bieži vien lepni ceļ savas galvas un saka: “Es ticu tikai sev!”

Šajos Jeremijas grāmatas pantos varam saskatīt trīs daļas:
Pirmā daļa ir lāsts bezdievīgajam cilvēkam, kurš novērsies no Dieva un paļaujas pats uz sevi vai kādu citu cilvēku.
Otrā daļa ir svētības vārdi: “Svētīgs ir [tas cilvēks], kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs.”
Trešā daļa pravieša vēstījumā mums parāda, kā izpaužas atkāpšanās no Dieva un paļāvība uz Viņu, proti, tas nenotiek vis kādos ārējos darbos, bet gan noris cilvēka sirdī. Vai nu velns valda pār cilvēka sirdi, vai arī tā ir Dieva žēlastības varā. Cilvēka rīcība un uzskati atkarīgi no tā, kam viņš paļaujas, ko akceptē. “Tā saka Tas Kungs: “Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga.”" Dievs, būdams visas pasaules Radītājs, uztur ik dienas visu, ko radījis. Pasaulē pašā nav tāda spēka, kas to varētu uzturēt, atjaunot, pasargāt, saglabāt tajā noteikto kārtību, bet Dievs Tas Kungs pats ir Tas, kurš uztur šo pasauli ik dienas. Šī pasaule paliek ciešā vienībā ar savu Radītāju un ik dienas dzīvo no sava Radītāja žēlastības un gādības. Bet cilvēkam, radības kronim, ir sacīts vārds – “nolādēts”. Vārds “nolādēts” Bībelē nav rupjība, lamuvārds vai ļauna vēlējums. Vārdam “nolādēts” Bībelē ir pavisam cita nozīme. Nolādēts -tas nozīmē nošķirts, nodalīts. Un Dieva nolādēts – tas nozīmē nošķirts no Dieva un Viņa žēlastības.

Tas nenozīmē, ka Dievs būtu cilvēku aizmirsis vai par viņu nerūpētos. Dievs aizvien vēl uztur katru cilvēku šai pasaulē, ik dienas gādādams par to, lai viņš varētu dzīvot, lai varētu šai pasaulē saņemt tās labās dāvanas, ko Dievs cilvēkam ir sagatavojis, un lai viņam būtu žēlastības laiks atgriezties no grēkiem. Bet kritušā cilvēka “nolādētība” izpaužas kā novēršanās no Dieva, grēks un tā alga – nāve. Paļaudamies uz sevi, cilvēks necer uz Dievu, nemeklē savas dzīves īsto pamatu un spēka avotu un tādēļ ir nošķirts no tā. Šāds cilvēks “ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs; tam jādzīvo izkaltušajās tuksneša vietās, neviesmīlīgā klajuma sālainajā zemē”.

Cik nožēlojamu ainu atklāj pravietis Tā Kunga vārdā! Cilvēks, kas necer uz Dievu un Viņa apsolījumiem, kas paļaujas uz saviem elkiem, sevi pašu vai citiem cilvēkiem, ir tiešām kā kails koks tuksnesī, kurš nekad nekādu labumu neredzēs, arī neviens cits no viņa nekādu patiesu labumu negūs. Nolādēts ir viņš pats, un nolādēts ir tas, kas uz viņu paļaujas. Jo Dievs Tas Kungs, visas žēlastības avots, ir nolādējis šādus ļaudis un nošķīris tos no sevis. “Jo pie Tevis ir dzīvības avots un Tavā gaismā mēs redzam gaismu. Izplet Savu žēlastību pār tiem, kas Tevi pazīst, un savu taisnību pār tiem, kam skaidra sirds.” (Ps. 36:10-11)

Otrā vēstījuma daļa mums atklāj pavisam citādu ainu: “Svētīgs ir, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs! Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus.” Mūsu Kungs Kristus, caur kuru visas lietas debesīs un virs zemes radītas, ir vienmēr bijis šajā pasaulē līdzās cilvēkam, lai darītu kādu darbu, – lai šo nolādēto, kailo, tuksnesī augošo koku – cilvēku, kura sirds ir novērsusies no sava Radītāja, vērstu atpakaļ pie Dieva, lai izlietu pār viņu kādas brīnišķas ūdens straumes, lai darītu viņu no bezdievīga par dievbijīgu, no neticīga – par ticīgu, no miruša – par dzīvu. Šie vārdi mums atklāj Kunga Kristus darbu un parāda cilvēku, kas no elkiem ir atgriezts pie Dieva. Šāds cilvēks neliek savu cerību uz kādu citu cilvēku, viņš nepaļaujas arī pats uz sevi vai savu gudrību; viņš nepielūdz elkus.

Šie pravieša Jeremijas vārdi cieši sasaucas ar Pirmā psalma vārdiem: “Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā, bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa Bauslību. Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas.” Svētīgais cilvēks pilnībā paļaujas uz Dievu To Kungu un savā paļāvībā pamatojas vienīgi uz Dieva Vārdu, kas vienīgais mums var atklāt Dievu un Viņa žēlastību. Tā arī pravietis Jeremija saka: “Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei.” Kā ūdens dod kokam dzīvību, tā Dieva Vārds vieno cilvēku un Dievu, un cilvēks vairs nav sauss, nolādēts tuksneša koks, kas nekad nekādu labumu neredzēs, bet zaļojošs un spēcīgs koks, kas nes bagātīgus augļus.

Ticīgais klausās Dieva Vārdu, apcer to, paļaujas uz to, uzņem to savā sirdī un tā satver šajā Dieva Vārdā Kristu, kas ir visas dzīvības un svētības avots. Un, jo tuvāk viņa saknes ir šīm vārda dzīvinošajām straumēm, jo stiprāks ir cilvēks: “Tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus.”
Cik brīnišķīgs apsolījums! Bez Kristus mēs esam līdzīgi kailam kokam, kas aug tuksnesī un nekad nekādu labumu neredzēs un nebaudīs.

Tas stādīts sāļā zemē, kura viņu nobeidz, jo neļauj saknei augt un saņemt valgmi. Turpretī Kristū mēs esam kā koki, kas stādīti pie dzīvinoša ūdens straumēm.

Cilvēks, kas atkāpies no sava Radītāja, ir kails koks ne vien pats sev. Šajā dzīvē cerības un padoma pietrūkst ne vien viņam, bet arī visiem citiem, kas uz viņu paļaujas, gaida no viņa ko labu, domā, ka šis cilvēks viņiem palīdzēs, dos kaut ko vērtīgu viņu dzīvē. Bet šāds cilvēks ir tikai nokaltis koks, viņam nav, ko dot.

Bet tas, kurš ir dēstīts pie Dieva Vārda straumēm, kura cerība ir Kungs Kristus, – tas nemitīgi nes savus augļus. Viņš ir šai pasaulē likts par svētību un arī ir tai par svētību. Viņš ir gatavs kalpot savam tuvākajam. Uz viņu var paļauties, viņš dāvā cerību un mīlestību sev visapkārt, jo viņš ir pastāvīgā vienotībā ar savu Kungu un Radītāju, kas ir visas svētības avots. Lāsts, kas reiz šo cilvēku šķīra no Dieva, Kristū ir atcelts.

Trešā lieta, ko mēs mācāmies no Jeremijas, ir tā, ka šo svētību vai lāstu nenosaka kādi darbi, apstākļi vai iespējas, bet vienīgi sirds, jo pravietis Tā Kunga Vārdā raksta: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” Un: “Es, Tas Kungs, izpētu sirdi.”

Mēs apzināmies, ka otra sirdi neviens cilvēks nevar droši izprast, to var vienīgi Tas Kungs. Vienīgi liecība, kas apslēpta sirdī, ir patiesa un droša, ārējās izpausmes var bieži aizvest pa maldu ceļiem. Tas, ko pravietis iepriekš ir runājis par nolādētajiem un svētīgajiem, nav saprotams vienīgi ar cilvēka prātu vai ieraugāms pēc kādām ārējām, labi redzamām pazīmēm. Mēs varam viegli kļūdīties, jo bezdievīgie un Dieva nolādētie, “kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni”, reizēm ir visai bagāti, gudri, laipni, vareni un spēcīgi. Tā vien šķiet – uz šiem cilvēkiem varētu un vajadzētu paļauties. Uz ko tad vēl cerēt šai pasaulē, ja ne uz šiem bagātajiem, gudrajiem, stiprajiem un varenajiem? Vai tad lai paļaujas uz nevarīgajiem, vientiešiem un nabagiem? Bezdievīgā pasaule paļaujas uz nolādētajiem, ārēji spožajiem cilvēkiem vairāk nekā uz Dieva svētītajiem.
Dieva Vārds mums jau pašā sākumā atklāj to, ko Viņš vienīgais redz cilvēka sirdī, un Savu spriedumu par to. Arī viskrietnākie no tiem, kuru sirds novērsusies no Tā Kunga, ir nederīgi un samaitāti. Pravietis saka: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu. Tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” Tā viņš parāda, kāpēc nevar paļauties pat uz viskrietnāko bezdievi, kāpēc tas nekad nenes labus augļus. Un pēc tam pravietis atklāj, ka no šīs sirds – vai nu ļaunās un lokanās pret visu, vai Kristus atjaunotās un svētītās – nāk darbi: vai nu ļauni, vai labi: “Es, Tas Kungs, izpētu sirdi un pārbaudu īkstis, lai atmaksātu ikvienam par viņa ceļiem, kā viņa dzīve to pelna.”

Dievs nevērtē cilvēku un viņa redzamos darbus. Dievs ieskatās sirdī. Vai tā ir ļaunā un lunkanā vai arī Kristus atjaunotā un Dievam pakļautā? Un tad, kad šī sirds ir izpētīta, arī darbi kļūst saprotami un redzami. Un tad izrādās, ka daudzi vareni un slaveni darbi, kurus cilvēki šai pasaulē teic un slavē, bezdievīgas sirds dēļ kļūst par briesmīgiem grēkiem, kas saņem bargu Dieva atmaksu, bet mazi, kādreiz pavisam necili, pasaulē nemanāmi darbi sirds dēļ – atpestītās sirds dēļ – kļūst lieli un svētīgi.

Tā Dievs caur pravieti satriec pīšļos visu cilvēka varenumu un pašpaļāvību un ceļ augstu Savu un Sava Vārda godu. Šim darbam vispirms ir jāpiepildās mūsu sirdīs, jo vienīgi tad varēsim pastāvēt Lielās tiesas dienā, kad šis darbs piepildīsies un noslēgsies arī visā redzamajā pasaulē.

Vienīgi Dievam gods!

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.