Pentakostālās kustības vēsture
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
Neviena harizmātiskā kustība luteriskajā vai kādas citas t.s. vēsturiskās konfesijas baznīcā nav radusies pati no sevis. Harizmātiskā kustība vēsturiskajās konfesijās ir ienākusi no pentakostālajām un neopentakostālajām kustībām.
Lai kādi būtu šo harizmātisko kustību ienākšanas ceļi vēsturiskajās konfesijās, šī ienākšana ir cieši saistīta ar pentakostālo kustību praksi (runāšana mēlēs, īpaši dziedināšanas seansi utt.), kurai līdzi pamazām ienāk arī pentakostālisma mācība.
Pentakostālās kustības vēsture
Mūsdienu pentakostālo kustību vēsturiskā izcelsme meklējama 20. gs. pašā sākumā, kad uz daudz senāko atmodas kustību (revivalism), piētisma (sirds reliģijas) un svētuma (perfekcionisma) kustību pamata rodas jauns atzars, kurš iegūst mums šodien pazīstamo veidu.
Parasti par pentakostālās kustības sākumu uzskata notikumus, kuri aizsākās kādā mazā reliģijas mācībām paredzētā skolā Tapekā, Kanzasā ASV (Bethel Bible College). Tās direktors bija Čārlzs Fokss Parhams; viņš bija pārliecināts, ka laikmetā, kad Baznīca ieslīgusi pašapmierinātībā, formālismā un remdenībā, vienīgā iespēja Baznīcas atdzimšanai ir jauna Svētā Gara izliešana.
[pati “otro Vasarsvētku” ideja gan nav nekas jauns, bet nāk no 19. gs. perfekcionisma kustībām].
Viņš mudināja savus studentus, kas bija nākuši no metodistu, kvēkeru vai kādām perfekcionisma ideju ietekmētām grupām, lasīt Rakstus, lūgt un gaidīt uz Vasarsvētku svētību un spēka saņemšanu, līdzīgi kā tas notika ar apustuļiem pirmajā Vasarsvētku dienā.
1901. g. 1. janv. pirmie no daudzajiem Parhama studentiem guva kādu garīgu piedzīvojumu, kuru tie nosauca par Svētā Gara kristību un sāka izrunāt kādas nesaprotamas skaņas, ko tie sauca par “mēlēm” (atcerēsimies, ka apustuļi pirmajos Vasarsvētkos sāka runāt pazīstamās valodās!).
Grupas piekritēji šo runāšanu “mēlēs” deklarēja par “sākotnējo pierādījumu” tam, ka kāds tiešām ir saņēmis Svētā Gara kristību.
Parhams savos sprediķos uzsvēra, ka ir paši pēdējie laiki un pirms iestājas pasaules gals, jāsāk plaša evaņģelizācija ASV dienvidrietumu apgabalos. Šīs pūles vainagojas ar panākumiem 1905. g., kad, saskaņā ar Parhama apgalvojumu, Teksasā vien apmēram 25.000 cilvēku pieņem šo jauno mācību un praksi. Šī kustība strauji izplatās ne tikai Savienotajās Valstīs, bet arī citur pasaulē.
Nākamais etaps, ko parasti piemin pētnieki, ir 1905.-1909. g. t.s. Azusa Street “Apustuļu ticības evaņģēlija misijas” (The Apostolic Faith Gospel Mission) atmoda Losandželosā, bijušā perfekcionisma kustības sludinātāja Viljama Seimūra vadībā. Viņa darbības rezultātā, vecais nams Azusa Street 313 kļūst par pentakostāļu meku. Tieši šeit izkristalizējas pentakostāļu mācība – “pilnais (jeb četrstūrainais) evaņģēlijs”, proti, četras pentakostāļu pamatmācības: Kristus kā Pestītājs, Kristus kā dziedinātājs (vēlāk arī – labklājības devējs), Kristus kā kristītājs Svētajā Garā un Kristus kā Kungs, kurš nāk.[1]
Īsā laikā ir grūti apskatīt visu tālāko pentakostālisma attīstību, tas ir visai strauji attīstījies un pieaudzis no atsevišķām grupām par sazarotu, strauji augošu kustību. Nelielam ieskatam piedāvāju nedaudzus ar pentakostālisma vēsturi saistītus saskares punktus.
Pentakostālisma kustība Krievijas impērijā un PSRS
1907. gadā pentakostālās organizācijas parādās arī Krievijas impērijā – tālaika Sankt-Pēterburgas guberņas sastāvā iekļautajā Somijā. No Norvēģijas iebraukušais metodistu mācītājs T. Barats sludināja Svētā Gara kristību un “jaunos Vasarsvētkus” baptistu, evaņģēlisko (baptistu kustībai līdzīgs strāvojums, kas nav saistīts ar luterismu), adventistu u.c. vidū. Šī sludināšana un tās piekritēju pieaugums izraisīja ļoti asu pretreakciju konvencionālo baptistu un evaņģēlisko vidū, kuri brīdināja savus ļaudis no jaunās kustības postošajam sekām.
1913. gadā pentakostālās organizācijas veidojas arī Maskavā, un to straujā izplatība ātri aptver daudzas Krievijas impērijas provinces. Zīmīgi, ka pentakostālisms iegūst sekotājus ne tikai uz baptistu, evaņģēlisko, adventistu un citu “reformēto” rēķina, bet liels pieplūdums pentakostālismā nāk no pareizticīgajā baznīcā vēsturiski radušos sektu piekritējiem: molokāņiem, duhoboriem, hlistiem, skopciem u.c.[2]
Arī pēc 1917. gada komunistiskā apvērsuma pentakostālā kustība turpina pieaugt un tikai ap 1928. gadu komunistiskais režīms to sāk vajāt.
1927. gadā Krievijā jau ir 350 draudzes, kas pieņēmušas Svētā Gara kristību, kurās kopā ir apmēram 17.000 locekļu. Ievērojamais pentakostālisma kustības līderis M. Gaļčuks kādā no kustības izdevumiem raksta:
“Visās pasaules valstīs ticīgajiem [kas ir saņēmuši Svētā Gara kristību] ir jāapvienojas Vispasaules apvienībā. Lūk, tādā veidā varētu tikt izveidota Dieva valstība zemes virsū un visa pasaule kļūtu par mūsu Kunga Jēzus Kristus Valstību.”[3]
1950-60. gados sākas, komunistiskā režīma izvērsta, atklāta apmelošanas kampaņa pret pentakostāļiem PSRS teritorijā. Nāk klajā dažādas filmas un grāmatas, kurās pentakostāļi atainoti kā peļņas kāri blēži vai fanātiķi, kas pienes cilvēku upurus. Piemēram, kādā kinofilmā “Mākoņi virs Biruļovas sādžas” tiek piedāvāts sirdi plosošs sižets par kādu meiteni, kuru sektanti piesit krustā. Avīzēs parādās “atmaskojoši raksti” par “sektantu zvērībām”.
1961. gadā vienam no pentakostāļu līderiem PSRS – I.Fedotovam tiek piespriesti 10 gadi cietumsoda par it kā notikušu “pilsones A.Krasinas pierunāšanu upurēt savu meitu Dievam”. Komunistiskās varas krasā attieksme pret Vasarsvētku draudzēm izmainās 1968. gadā, kad Kulta lietu pārvalde atļauj lojālu Vasarsvētku draudžu reģistrāciju.[4]
Pentakostālisma un harizmātiskās kustības kopaina pasaulē
Ne vienmēr bez problēmām norit pentakostālisma izplatība arī t.s. brīvajā pasaulē.
1929. gadā Vispasaules fundamentālistu asociācija noraida pentakostālisma kustību kā nebībelisku fanātisku kustību, 1944. gadā Kristīgo baznīcu padome pasludina runāšanu “mēlēs” par novirzīšanos no kristīgās ticības.[5]
1947. gadā ASV tika pieņemts likums, kas ierobežo dažviet sastopamo pentakostāļu kulta praksi – izmantot dievkalpojumos indīgas čūskas, dzert indi, veikt dažādas manipulācijas ar uguni, jo šo darbību rezultātā tika reģistrēti vairāki nāves gadījumi.[6]
Nelielam ieskatam piedāvāju arī dažus statistikas datus par pentakostālismu un harizmātisko kustību:
Pentakostālisms ir pasaulē visātrāk augošā lielā reliģiskā grupa, kuras ikgadējais pieaugums 90-tajos gados ir vidēji 8,1% gadā.[7]
1992. g. pasaulē bija ~207 milj. harizmātiskās kustības piekritēju, kuri bija palikuši savās konfesijās un ~204 milj. konfesionālo pentakostāļu. Abas grupas kopā veido ~24% no pasaules kristiešu kopskaita.
Īpašs harizmātisko kustību un pentakostāļu pieaugums vērojams Latīņamerikā, kas tradicionāli tikusi uzskatīta par katolisku reģionu. Šajā reģionā pentakostāļu pieaugums ir pats lielākais pasaulē (9,8% gadā) un tajā dzīvo ~40% no visiem pasaules pentakostāļiem. Ja 1900. g. visā Latīņamerikā bija tikai 200.000-300.000 protestantu, tad 1960. g. – 6,7 milj. (3,4% no visiem iedz.), bet 1991. g. jau 51 milj. (12,4%), no kuriem ~75% bija pentakostāļu; turklāt liels skaits harizmātu palikuši Romas katoļu baznīcas iekšienē.[8]
[Pārpublicēts no LMF]
Ieskaties
1 komentārs par “Pentakostālās kustības vēsture”