Upurēt dēlu

“Bet es – tik zaudēju bērnus vienu pēc otra.” [1.Moz.43:14]

Tā nu pēc visām bēdām Jēkabam ir tik sāpīgi, ka viņš vaid un sauc: ak, mani bērni man ir atrauti! Viņam nākas upurēt dēlu, – gluži kā Ābrahāms ir pieļāvis Īzāka nokaušanu, tā arī Jēkabs upurē abus dēlus – Jāzepu un Benjamīnu, zinādams, ka visas cerības uz apsolījumu saistītas ar viņiem. Tas tiešām ir bijis smags krusts, tādēļ tagad Jēkabs tiek paaugstināts.

Šie piemēri mums tiek rādīti tādēļ, lai mēs mācītos tiem sekot. Un, kaut arī vairāk par visām lietām mums jāpatur redzeslokā Kristus ciešanas, tomēr tēvu necilie piemēri mūs pamāca vairāk nekā Dieva Dēla izcilais piemērs. Kristus piemērā redzam lielu pazemību. Viņš ir pazemojies vairāk nekā visi tēvi, tomēr tas tik ļoti nesaviļņo mūsu sirdis. Mēs zinām arī to, ka Kristus ir patiess Dievs. Bet tēvu piemēri saviļņo mūsu sirdis un jūtas spēcīgāk, jo viņi bijuši tikai cilvēki, līdzīgi mums, un izcietuši vislielākās grūtības un postu. Kristus piemērs ir brīnumaināks, jo tas reizē ir sakraments un Dieva dāvana, – Viņš devis Kristu mūsu pestīšanas un mūžīgās dzīvošanas labā.