Atvadu vārdi profesoram Robertam Feldmanim

Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, ak, Kungs Cebaot! Mana dvēsele ilgojas un tvīkst pēc Tā Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam. [..] Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā, tie Tevi slavē vienumēr! Svētīgi ir tie cilvēki, kas Tevī atrod sev spēku, kam sirdīs stāv Tavi ceļi, kas, caur raudu ieleju staigādami, to dara par avoksnainu zemi, un jau agrais lietus to pušķo ar svētību. Viņi iet no spēka uz spēku, līdz kamēr viņi parādās Dieva priekšā Ciānā. Kungs, Dievs Cebaot, klausi manu lūgšanu, ņem to vērā, Jēkaba Dievs! Ak, Dievs, mūsu vairogs, skaties šurp un uzlūko Sava svaidītā vaigu! Tiešām, viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas! (Ps.84:2-3.5-11)

Liecinieks mirst, bet liecība paliek darbojas tālāk. Tur mīt kristīgās Baznīcas noslēpums. Kas pazina Robertu Feldmani — un daudzi mūsu starpā viņu pazina ievērojami ilgāk, nekā man tas bija lemts — tas zina, ka viņš ar visu savu dzīvi un arī ar savām ciešanām ir bijis Jēzus Kristus liecinieks. Dieva nams bija viņa dzimtene arī tad. kad viņš pats nebija dzimtenē. 84.psalama vārdi to parāda.

Šis psalms ir lūgšana ceļā uz Dieva namu. Tās ir ilgas pēc Dieva, un tās ir prieka pārpilnas: “…mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam.” Šāds prieks nāk no iekšienes. To dāvā Svētais Gars.

Ceļš uz Dieva nama pagalmiem bieži ved arī cauri tuksnešiem un vientulīgiem klajumiem. Tur trūkst ēdamā un dzeramā, ir jāsastopas ar kārdinājumiem, pārbaudījumiem, dažkārt jāpiedzīvo arī vajāšanas. Tas pieder pie liecinieka dzīves. Kas ir dzirdējis runājam Robertu Feldmani, tas būs pamanījis, ka tas viss viņam nav bijis nekas smags atskatoties atpakaļ, kaut kas apbrīnas vērts – viņš to uzlūkoja kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. “Nav tādas dienas par kuru es gribētu sacīt – kaut tā nebūtu bijusi!” tā viņš sacīja arī par tiem gadiem, kas pavadīti apcietinājuma. To var sacīt tas, kurš zina, ka Dievs ir vienmēr pie mums, pat arī tad, kad šķiet, ka Viņš ir tālu.

“…te tiesām ir Dieva nams, un šie ir debesu vārti:” (1.Moz.28:17) Šie Jēkaba vārdi, kurus viņš ir sacījis pēc tam, kad bija skatījis debesu kāpnes, lasāmi virs dažu baznīcu durvīm. Tie mums atgādina, ka mūsu zemes gaitu mērķis ir debesis. Šis mērķis ir tie mājokļi, kurus mūsu Kungs Jēzus Kristus ir mums sagatavojis Sava Tēva namā (Jņ.14:2), un Viņš pats ir CEĻŠ uz turieni (Jņ.14:6). Tas, ko mēs tur savām ‘acīm skatīsim, stāvēdami Dieva troņa priekšā, to mēs sastopam jau šeit dievkalpojumā: tās ir “Debesis zemes virsū” — kad Dievs uz mums runā Savā vārdā un kad mēs ar savām lūgšanām un dziesmām jau šeit drīkstam piebalsot svēto slavinājumam. Šī sadraudzība ar Dievu bija Roberta Feldmaņa liecība, un tas balstīja un uzturēja arī viņu pašu.

Tās nav teorijas un tehnikas, kas mūs ved uz šī ceļa pie Tēva tas ir Dievs, kas mums nāk pretī un ved pie Sevis, lai mēs būtu pie Viņa gan dzīvē, gan miršanas brīdī kā laikā, tā mūžībā.

Nāve pieder pie mūsu dzīvības, taču mūsu dzīvība nepieder nāvei, tāpēc ka mēs piederam Jēzum Kristum.

Šodien pateiksimies Dievam par visu to, ko Viņš caur Savu kalpu Robertu Feldmani ir dāvājis Savai Baznīcai un Savai zemei. Lūgsim, lai arī pie šī mūsu brāļa piepildās ticīgajiem dotais apsolījums – skatīt Dieva godību mūžībā. Āmen.