Jēkaba lūgšanas piemērs
Kad patriarhs Jēkabs bija mokās un bailēs no sava brāļa Ēsava, ar savu saimi pārnākdams mājās, viņš lūdza To Kungu pēc palīdzības, sacīdams: “Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzāka Dievs, Tu, ak, Kungs, kas esi sacījis man: atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu.. Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēsava rokas..” (1.Moz.32:10, 12).
To ievēro, ka vispirms viņš saka: mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzāka Dievs,” un atgādina Dievam par solījumiem, ko Viņš devis tēviem, proti, ka tiem būs neskaitāmi daudz pēcnācēju un no šo apsolījumu piepildījuma tagad bija atkarīga Jēkaba glābšana. Ja viņi ies bojā, kā piepildīsies apsolījumi? Dziļākā doma, kāpēc viņš piesauc Ābrahāma un Izāka vārdu, ir šāda: kaut arī es pats esmu pārāk niecīgs (1.Moz.32:11), tomēr piemini to, ka es esmu Tavu mīļo kalpu Ābrahāma un Īzāka dēls.
Tālāk Jēkabs saka: ak, Kungs, kas esi sacījis man: atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu..” (1.Moz.32:10) Tu pats man esi pavēlējis doties šajā ceļojumā, tādēļ rūpējies par mani. Tu esi apsolījis man darīt labu. Ak, Kungs, vai Tavi vārdi ir patiesi un vai tie vēl ir spēkā? Jo, ja Ēsavs mūs iznīcina, kā gan piepildīsies apsolījums, ka Tu man darīsi labu? It kā viņš vēlētos sacīt: tas nebūtu trakākais, ka es eju bojā, bet kas notiks ar Tavu apsolījumu, Tavu patiesību, Tavu vārdu un Tavu godu?
Līdzīgās e-publikācijas