Atvēlēt vietu Dievam

Esmu sācis šaubīties par jebkādu cilvēcisko robežu apspriešanu.

Vai nāve, no kuras cilvēki tagad gandrīz nebaidās, un grēks, ko viņi tagad gandrīz nesaprot, mūsdienās joprojām ir īsta robeža?

Man vienmēr šķiet, ka mēs šādā veidā nemierīgi cenšamies atvēlēt vietu Dievam; es gribētu runāt par Dievu nevis uz robežām, bet gan centrā, nevis vājumā, bet gan spēkā; un tāpēc nevis nāvē un vainā, bet gan cilvēces dzīvē un labestībā.

Runājot par robežām, man šķiet labāk klusēt un atstāt neatrisināmo neatrisinātu.

Ticība mirušo augšāmcelšanai nav nāves problēmas “risinājums”.

Dieva “viņpus” nav mūsu kognitīvo spēju viņpuse. Epistemoloģiskās teorijas transcendencei nav nekāda sakara ar Dieva transcendenci.

Dievs ir viņpus mūsu dzīves vidū. Baznīca stāv nevis uz robežām, kur izsīkst cilvēka spēki, bet gan ciemata vidū.

Tā tas ir Vecajā Derībā, un šajā ziņā mēs joprojām pārāk maz lasām Jauno Derību Vecās Derības gaismā.