Pats brīnišķīgākais mākslas darbs visā pasaulē

Cilvēka radīšana notika pavisam citādi nekā pārējā radīšana citādi nekā pašu izcilāko dzīvnieku radīšana. Radot dzīvniekus, Dievs teica: “Lai ūdens izdod”, “Lai zeme izdod!” Rodas iespaids, ka Dievs šeit nerada tieši bet ar Savu visvareno vārdu ietekmē kādus jau dabā ieliktus spēkus. Ūdens un zeme lai izdod!

Turpretī cilvēka radīšanā tas nenotiek ar dabas spēku starpniecību, bet Dievs darbojas tieši un nepastarpināti. Cilvēka radīšana ir darbs, par kuru vienojušās visas trīs Dieva personas, sakot: “Darīsim cilvēku!”

Tas nozīmē, ka cilvēks nav tapis tikai no ūdens vai zemes, kā to apgalvo pagānu ticējumi, bet īpašā un nepastarpinātā veidā ir Dieva radīts. Vēl zīmīgāk šis apstāklis atklājas, kad aplūkojam cilvēka izcelsmes divas daļas, miesu un dvēseli, par ko 1.Mozus grāmatas 2.nodaļā rakstīts: “Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli” (1.Moz.2:7).

Vispirms ievēro: Dievs radīja cilvēku. Tas bija Dieva darbs pats brīnišķīgākais mākslas darbs visā pasaulē. Dievs izveidoja cilvēka miesu no zemes kā mūžīgu atgādinājumu tam, ka esam pīšļi un putekli, tāpēc arī pirmo cilvēku nosauca par Ādamu, kas nozīmē “no zemes”, zemišķš, zemes bērns. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, cik mūsu ķermenis un cilvēka laiks ir nīcīgs, tāpēc mums vienmēr ir jāmeklē, kas pieder dvēselei un mūžībai.

Un Dievs “iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu”. Ak, augstais un cildenais dzimums! Ak, dvēsele, nemirstīgā dvēsele, mūžības bērns, kas lemts laikam un mūžībai, lai dzīvotu ar Dievu kā eņģelis vai līdzīgi kā bērns ar savu tēvu. Cilvēks tik tiešā veidā ir nācis no Dieva, ka Svētie Raksti šeit saka, ka Dievs cilvēkā iedvesa dvašu. Šeit līdz ar Dāvidu mums ir jāizsaucas: Dievs, “es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts!” (Ps.139:14).

Tas ir iemesls, kāpēc Pāvils pavisam vispārīgi var sacīt, ka cilvēks ir nācis no Dieva cilts, kā rakstīts Apustuļu darbu grāmatā. (17:28): “Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts.” Miesas un dvēseles atšķirīgo dabu ir raksturojis ari gudrais ķēniņš Salamans: “Tiešām, pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis” (Sal.māc.12:7). No tā mēs redzam un saprotam, ka miesa un dvēsele, “zemes bērns” un “mūžības bērns”, ir īpašs Dieva veikums un īpaša Dieva radība.