:: e – BAZNICA ::

Jēzus klātbūtne

Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. (Īj.19:25-26)

Šos vārdus sacīja Ījabs, vīrs, kuram bez dzīvības vairs nebija nekā palicis. Viņš bija zaudējis visus savus bērnus un īpašumu, savukārt viņa miesu klāja augoņi.

Bet ne par Ījaba ciešanām vien liecina Svētie Raksti. Jaunajā Derībā ir daudz liecību, par slimību izmocītiem cilvēkiem, par nāvi, netaisnību, cilvēku cietsirdību, ļaunumu un bezdievību.

Kāpēc? Kāpēc pasaule ir pilna ar ciešanām, netaisnību un postu?

Atbildot uz šo jautājumu ir jārunā par grēku, grēka sekām un grēka algu!

Tieši to mēs piedzīvojam arī savā ikdienā. Grēka izkropļota ir mūsu dzīve, ikdiena, sabiedrība un pat daba. Arī mūsu baznīcas un draudzes. Apustulis Pāvils secina: “Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru.” (Rom.7:15)

Grēks valda šajā pasaulē un cilvēku dzīvēs un grēka alga ir nāve. Arī to mums nākas piedzīvot. Līdz ar pirmo cilvēku grēkā krišanu (nepaklausību Dievam) iesākās grēka netaisnības valdīšana. “lai zeme ir nolādēta tevis dēļ,” sacīja Dievs savās dusmās Ādamam. Pasaulē ienāk ienaids, sāpes, ciešanas un nāve. (1.Moz:3)

Bet iepretī šīm negatīvajām liecībām Svētie Raksti liecina par Jēzus klātbūtni. Šī dievišķā klātbūtne pārvar visas grēka radītās negācijas. Jēzus klātbūtnē norimst vētra jūrā un slimie un grēka izmocītie steidzas pie Viņa, pie Viņa, kurš uzvar ne tikai grēka sekas, bet pašu iedzimto grēku, mirdams pie krusta Golgātā. Jēzus klātbūtne ir tā, kas ļauj Ījabam neskatoties uz ciešanām saukt: “mans pestītājs ir dzīvs.”

Jēzus arī satriec pašu grēka pirmsākumu – velnu, kā to Dievs apsolīja pirmajiem cilvēkiem pēc grēkā krišanas.

Turklāt Jēzum ir vara pār grēka algu – nāvi. Jēzus uzmodina mirušos. Jaunā Derība liecina, ka Jēzus uzmodināja Jaira meitiņu, jaunekli no Naines un Lācaru. Lieldienu rītā Viņš uzmodināja Sevi un apsolījis tāpat uzmodināt arī mūs. Apustulis Pāvils to apliecina sakot: “Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.” (Fil.3:20-21)

Tiešām, Viņam ir dota visa vara Debesīs un virs zemes!

“Es tomēr skatīšu Dievu,” saka Ījabs. “Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!” (Īj.19:26-27)

Jēzus dzīves laikā cilvēki steidzās pie Jēzus, jo redzēja, ka Jēzus līdztekus savai galvenajai misijai – mirt par pasaules grēku – izrāda mīlestību un dziedina slimos, māca par Dieva valstību un apliecina neredzētu varu. Mūsdienās cilvēki pulcējas draudzē sekojot Kristus apsolījumam “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mt.18:20) Kur Dieva Vārds tiek skaidri sludināts un pārvaldīti Sakramenti (Kristība, Sv.Vakarēdiens) sekojot Kristus iedibinātai kārtībai, tur Kristus ir klātesošs pēc Sava apsolījuma.