Zvaigzne, kas parādījās Jēzus piedzimšanas laikā

Par Mateja evaņģēliju ir teikts, ka salīdzinājumā ar pārējiem trim tas pēc rakstura ir “visjūdaiskākais”, līdz ar to liekas ievērojami, ka tieši tikai Matejs ir atspoguļojis Jēzus laika debesu parādību.

Jūdiem bija aizliegts pielūgt mēnesi un zvaigznes. Jesajas 47:13 lasām: “Lai nu nāk tagad un tev palīdz tie debesu mērotāji un zvaigžņu novērotāji, kas pēc atsevišķiem jaunajiem mēnešiem aplēš to, kas nāks pār tevi!” Rabīnu literatūra norāda uz pagāniem ar ebreju saīsinājumu ạkum, kura burti nozīmē “fortūnas un zvaigžņu pielūdzēji”. Daudzkārt izmantotā frāze, ka “Israēlam nav veiksmes,” nozīmē, ka viņiem nav īpašas “laimīgās zvaigznes”, uz kuru balstīt horoskopu. Vārds mazal, kas apzīmē “veiksmi”, nozīmē gan “veiksmi,” gan “zvaigzni”. Paturot to prātā, šķiet savādi, ka Matejam, kas ir tik uzticīgs jūdu izteiksmes veidam, būtu mums jāsaglabā pārskats par brīnumaino zvaigzni, kas bija saistīta ar Bētlemi. No tā mēs varētu secināt, ka šī parādība patiesi bija vēsturiska. Tomēr tas savukārt mums liek jautāt, vai tā nevarētu nebūt kaut kā saistīta ar Bībeles pravietojumiem un jūdu Mesijas gaidām.

Zvaigzne, kas parādās Mateja otrās nodaļas sākumā, ir skaidrota vai nu kā Dieva brīnums vai kā ārkārtēja dabas parādība. Lūka mums stāsta par debesu vīziju Jēzus piedzimšanas laikā un “Kunga godību”. Racionāls izskaidrojums mēģina mazināt “citpasaules” realitāti, kura ir skaidri saskatāma visā Bībelē. Galīgais nevar aptvert bezgalīgo. Tomēr evaņģēlijos Dieva dimensijas pārkāpj un šķērso īslaicīgo un vēsturisko notikumu robežu. Dāvids Flussers ļoti atbilstoši izsakās par Jaunās Derības brīnumiem:

“Diemžēl nav iespējams palīdzēt tiem, kuri tos nesaprot dziļāk un nezina, ka starp debesīm un zemi ir lietas, kuras akadēmiskā gudrība nevar pat aptvert.”

Matejs vispirms apraksta, kā gudrie vīri no austrumiem nāca uz Jeruzālemi un taujāja: “Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.” Mācītie vīri, kurus sasauca ķēniņš Hērods, zināja Mihas 5. nodaļas pravietojumu par Pestītāju, kas piedzims Bētlemē. Pēc atklātas audiences Hērods “paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku”. Kad beidzot gudrie vīri atrada Jēzus bērnu, pie kā bija vedusi zvaigzne, “tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres”. Pēc tam Matejs mums stāsta par Marijas un Jāzepa bēgšanu uz Ēģipti un bērnu nonāvēšanu Bētlemē. Šai stāstā ir vairāki atsevišķi faktori, un katrs no tiem ir pelnījis individuālu uzmanību.

1. Vecā Derība Mesijas atnākšanu saista ar zvaigznes saskatīšanu. 4.Moz.24:13-17 aplūko Bileāma vīziju par “nākamajām dienām”. Bileāms saka: “Es viņu redzu, bet ne tagad, es viņu novēroju, bet ne tuvumā: zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris”.

Jūdi to saprot kā norādi uz Mesiju. Rabīns Akiba pievērsās šai rakstu vietai patriotiskās sacelšanās laikā 132.-135.gadā, pasludinot Simonu Bar Kohbu (“zvaigznes dēlu”) par Mesiju. Kad Ibn Ezra izskaidro Bileāma pravietojumu, viņš tur saskata pierādījumus mūžībām un to, ka tādējādi kavēsies Mesijas nākšana. Mums arī jāatceras, ka “debesīs ir vēsturei nezināmas zvaigznes un tādas, kuras nekad nebūs zināmas”. Viltus mesijas Shabbatai Tsvi īslaicīgos panākumus daļēji sekmēja tas, ka viņa pirmais vārds “Shabbatai” nozīmē “Saturns”.

2. Zvaigžņu kustības Austrumos tika atzīmētas tūkstošiem gadus. It īpaši vērīgu prātu uzmanību piesaistīja zvaigžņu parādības. 3102. gada pirms Kristus dzimšanas 17. februārī notika Jupitera un Saturna sakrišana līdzās ar trim citām zodiaka planētām, sagādājot spožu zvaigžņu izrādi, kas iedvesmoja indiešus uzsākt kaliyuga kalendāru. Ķīnieši novēroja četru planētu sakrišanu Piskā un vienlaicīgu vispārējo saules aptumsumu un no šā datuma, 2449. gada pirms Kristus dzimšanas 29. janvāra, sāka savu kalendāru. Zvaigznes novēroja tik pedantiski rūpīgi, ka ap 3000.gadu pirms Kristus dzimšanas ēģiptieši izveidoja kalendāru, kur gada ilgums bija aprēķināts kā 365 dienas, un bija zināms, ka patiesībā šis laiks ir par kādām 6 stundām īsāks.

3. Kristus piedzimšanas laika debesu parādību daži zinātnieki uzskata par tolaik notikušo conjuctio magna jeb “lielo sakrišanu”. Vispirms tādu pieņēmumu 1603. gada decembrī izdarīja “rietumu astronomijas tēvs” Johaness Keplers, kad, novērodams Jupitera un Saturna sakrišanu Piskā, pēkšņi pamanīja “jaunu, īpaši spožu un savādi krāsotu zvaigzni starp Jupiteru un Saturnu, kura drīz vien izbālēja”. Viņš uzskatīja, ka Bētlemes zvaigzne varēja būt tieši tāda “uzlecoša” parādība, jo grieķu oriģinālteksts Mateja 2:2 vēsta, ka zvaigzne bija redzama “austrumos” – ἐν τῇ ἀνατολῇ, burtiski – “tās uzlēkšanā”. Pievēršoties tam, mēs, protams, aizejam no stingras diskusijas par pašiem evaņģēlijiem uz cilvēku pieņēmumiem, bet ar šādas zvaigznes parādīšanos vismaz varēja izskaidrot gudro ierašanos Jeruzālemē. Tolaik Mezopotāmija bija viens no pašiem ietekmīgākajiem jūdu kultūras centriem. Tāpat Jemenas ķēniņi Arābijas pussalas dienvidu daļā piekopa jūdaismu no 120.gada pirms Kristus dzimšanas līdz pat VI gadsimtam, un Ēģiptē Aleksandrija bija kultūras centrs vairāk nekā simttūkstoš jūdiem. Mūsdienās, pateicoties Nāves jūras pergamentiem, mēs zinām, ka tolaik Mesijas gaidīšana bija ļoti spēcīga, tieši kā mēs mācāmies no Lūkas evaņģēlija 2. nodaļas par tiem, kas gaidīja “Israēla mierinājumu” un “Jeruzālemes pestīšanu”.

4. Jūdi runāja par Mozus zvaigzni un Mesiju. Slavenais jūdu kristietis Alfrēds Ederšeims ir sarakstījis plašu, lielu pētījumu divos sējumos par Jēzu un nenovērtējamu Jēzus laika Tempļa pielūgšanas aprakstu, un, bez šaubām, salīdzinājumā ar citiem tā laika komentētājiem viņš vistuvāk pazina jūdu Mesijas gaidīšanu šajā periodā. Savos pētījumos, izskaidrojot par Bētlemes zvaigzni, viņš norāda uz XV gadsimta rabīnu Jitšaku Ben Jehudu Abrabanelu,* kurš rakstīja, ka Saturna un Jupitera sakrišanai Piskā ir īpaša nozīme attiecībā uz Israēlu, un paziņoja, ka trīs gadus pirms Mozus piedzimšanas notika līdzīga sakrišana, lai paredzētu Israēla pirmo atbrīvošanu, un ka par Mesijas piedzimšanu un Israēla galīgo atbrīvošanu vēstīs paralēlas parādības.

Ederšeims uzsver, ka R. Abrabanels kļūdījās aprēķinos par Mozu, bet tomēr, neskatoties uz to, pieļauj, ka šis pieņēmums ir balstīts uz ļoti senu jūdu tradīciju. Viņš norāda arī uz Jellineka Midrash apkopojumu, kur “Haggada par Mesiju” atklāj, ka zvaigzne parādīsies “no austrumiem, un tā būs Mesijas zvaigzne”. Tālāk uz apkopojuma beigām trīs līdzīgi citāti ir “Ēlijas grāmatā”, “Nodaļās par Mesiju” un “R. Simona, Johai dēla, noslēpumos”. Pēdējā no minētajiem mēs lasām, ka zvaigznei austrumos bija jāparādās divi gadi pirms Mesijas piedzimšanas. Ederšeims raksta:

“Bet divi gadi pirms Kristus piedzimšanas, kura, kā esam aprēķinājuši, notika 749.g. decembrī pēc A.U.C.** jeb 5 pirms mūsu ēras, aizved mūs uz 747. A.U.C. jeb 7 pirms Kristus, kad tādai zvaigznei vajadzēja parādīties Austrumos.”

Ederšeims apgalvo, ka šis paziņojums ir vienlīdz nozīmīgs, vai tas attiecas uz tradīciju pirms vai pēc Kristus laika. Viņš aprēķina, ka gudrie informēja Hērodu par pirmo zvaigznes posmu, kā lasām evaņģēlijā. Tas izskaidro arī Hēroda vārdus, ka jānokauj “divi gadi vecus un jaunākus” bērnus. Viņš turpina:

“Protams, būtu iespējams pierādīt, ka evaņģēliskais pārskats izcēlās no jūdu tradīcijas par zvaigznes parādīšanos divus gadus pirms Mesijas dzimšanas. Bet jau tika parādīts, ka hipotēze par jūdu leģendāro izcelsmi ir pilnīgi nepārliecinoša. Turklāt, ja sv. Mateja 2 radās no šīs tradīcijas, stāstījums būtu veidots pavisam citādi, un vēl vairāk tiktu uzsvērts divu gadu intervāls starp zvaigznes parādīšanos un Mesijas atnākšanu nevis tā kā tagad, kad tas drīzāk pieder pie secinājumiem.”

Turpinājums labi ilustrē nopietno kritisko nostādni XIX gadsimta beigās:

“Nevar būt šaubu, ka visievērojamākā planētu Jupitera un Saturna sakrišana Piskas zvaigznājā, kas notiek tikai reizi 800 gados, ne mazāk kā trīsreiz notika 747. A.U.C. jeb divus gadus pirms Kristus (maijā, oktobrī un decembrī). Šo sakrišanu atzīst visi astronomi.”

5. Nesenie arheoloģiskie atradumi apstiprina, ka šī debesu parādība patiešām norisinājās. Berlīnē ir saglabājusies plāksne ar planētu kustībām, kas parāda, ka 17. gadāa pirms Kristus dzimšanas tika uzrakstīts par gaidāmo planētu kustību līdz pat 10.gadā pirms Kristus dzimšanas. Plāksni pārrakstīja uz papirusa 42.gadā pirms Kristus dzimšanas, un tajā tiek pieminēta Jupitera un Saturna sakrišana 7. gadā pirms Kristus dzimšanas.

Otrs, vēl lielāks paredzējums ir atrodams māla plāksnēs no senās Siparas pilsētas Bābeles priekšpilsētā, Eifratas krastos. Šie ķīļrakstu teksti līdz mēnesim un pat līdz dienai paredz debesu ķermeņu kustības 7.gadā pirms Kristus dzimšanas. Piecas reizes tiek atzīmēts “Mulu-Babar u kaiwanu ina Zippati” – “Jupiters un Saturns Piskas zvaigznājā”. Kad skitu mūks Dionīsijs Jaunākais, kas darbojās ap 525.gadu, mēģināja noteikt kristīgā laikmeta sākumu, ir saprotami, ka viņš kļūdījās varbūt par septiņiem vai vismaz pieciem gadiem, jo viņam trūka informācijas. Vajadzētu uzsvērt, ka nav nekādas vajadzības šādā veidā vēsturiski interpretēt Jaunās Derības stāstījumu. Tomēr ļoti ticams, ka tolaik notikusī debesu parādība tika interpretēta mesiāniski.

6. Tā laika cilvēkiem paredzējuma simboliskā saistība bija skaidra. Zodiaka zvaigznāji vispār tika identificēti ar dažādām tautām; Pisku, piemēram, uzskatīja par Sīrijas un Palestīnas patronu zvaigznāju, un beigu laiku atklājēju Saturnu Babilonijas astroloģijā saistīja ar Palestīnu, kamēr Jupiters bija karaliska planēta, kas paredzēja politisko zelta laikmetu. Tāpēc tad, kad Jupiters savienojās ar Saturnu Piskā, bija redzams, ka Palestīnā ir piedzimis beigu laiku Valdnieks. Šķiet, ka Siparas māla plāksnes tika izmantotas kā pārnēsājami astrokalendāri, un gudrie varēja tos paņemt līdzi ceļojumā uz Palestīnu.

Šis coniunctio magna ilga deviņus mēnešus. Pirmajā posmā, no 12. aprīļa līdz jūnija sākumam, planētas pakāpeniski tuvojās viena otrai. Jauna sakrišana sākās jūlija vidū, uz desmit dienām oktobra pirmajās nedēļās saplūstot lielā, spožā zvaigznē, kas varbūt visspožākā spīdēja 3., lielajā Salīdzināšanas dienā. Trešais posms, kad planētas atkāpās viena no otras, sākās novembra vidū un turpinājās līdz decembra sākumam. Pēc tam janvāra sākumā tām pietuvojās jūdu ienaidnieks Marss. Dievbijīgs prāts arī tur varēja saskatīt Jēzus bērna vajāšanas zīmi.

Nav grūti saprast, kā turpinājās šī atkārtotā parādība, vilinot gudros vīrus ceļā uz Svēto Zemi. Skatoties no Jeruzālemes, zvaigzne varēja būt redzama dienvidu debesīs Bētlemes virzienā. Reiz kādu dievbijīgu iztēli pārņēma ideja, ka gudrie vīri, tuvojoties pa ceļu cauri līdzenumam, varēja redzēt zvaigzni apmetamies kādas mājas jumta korē Bētlemē uz augsta kalna. Turklāt 7. gadā pirms Kristus dzimšanas bija astroloģiski ievērojams tādā ziņā, ka pavasarī Jupiters savienojās ar Venēru, kura tika uzskatīta par lielās Jūlija dinastijas veiksmes zvaigzni. Šā iemesla dēļ kāds Filens novietoja plāksni Isis templī, slavinot ķeizaru Augustu kā grieķu pasaules labās veiksmes nesēju aleksandriešiem.

Tāda cilvēciska interpretācija noteikti nenoliedz pārdabisko parādību, par kuru mums stāsta Lūka, aprakstot, kas notika ar ganiem laukā. Mozus un praviešu grāmatās eņģeļi un vīzijas bieži vien ir neatņemama sastāvdaļa no sastapšanās ar dievišķo. Reizēm cilvēkam tiek atvērtas acis, lai redzētu citpasaules realitāti. Klasisks piemērs tam ir atrodams 2. Ķēniņu 6. nodaļā. Aramas ķēniņa armija bija aplenkusi Dotānu, kur mājoja “Dieva vīrs” Elīsa. Uz to Elīsas kalps sacīja: “Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?” “Nebīsties,” pravietis atbildēja, “jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem. Kungs, lūdzams”, viņš lūdza, “atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” Tad Tas Kungs atvēra kalpa acis, “ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu”. Tas, kurš noliedz brīnumus, noliedz Dieva valstības realitāti. Arī Ģetzemanē Jēzus sacīja, ka Viņš varētu lūgt Tēvam nekavējoties sūtīt “vairāk nekā divpadsmit leģionus eņģeļu”, citiem vārdiem sakot, vairāk nekā 72 000 debesu emisāru.

Mūsu visievērojamākais atklājums ir jūdu literatūrā pieminētie “divi gadi“, kurus atrada Ederšeims. Hērods no gudrajiem izzināja “zvaigznes atspīdēšanas laiku”. Kad viņš pēc tam pavēlēja nokaut visus zēnus Bētlemē, divus gadus vecus un jaunākus, tas notika “pēc tā laika, ko viņš no gudrajiem bija izzinājis“. Marija un Jāzeps gaidīja Bētlemē vismaz 40 dienas, varbūt pat ilgāk, lai piepildītu prasītās “šķīstīšanas dienas” (Lk.2:22 un 3.Moz.12:2).

* – Abrabanels dzīvoja no 1437.-1508.gadam. Viņš uzrakstīja labi pazīstamus komentārus par Daniēla grāmatu “Ar pestīšanas acīm” – Me-ẹnei ha-Yeshuậ, kur uzsvēra Mesijas atnākšanas nozīmi un noteica “pestīšanas dienas” laiku 1502. gada beigās.

** – ab urbe condita, tas ir, kopš Romas dibināšanas 753. gads pirms Kristus dzimšanas.