Viņu svētums ir vienīgi teātris

“Svētī tos patiesībā.” [Jņ.17:17]

Jēzus šeit turpina uzsvērt vienu vienīgu lietu. Viss, ko Viņš prasa, attiecas vienīgi uz Vārdu. Viņš nesaka: “Ja Tu vēlies viņus pasargāt no nelaimēm, tad liec viņiem bēgt tuksnesī vai noslēpties klosterī,” bet gan “aizstāvi viņus, lai tie paliktu svētīti ar tavu patiesību, kas ir īsta un šķīsta svētdarīšana.”

Velns cenšas cik spēj ar savu sektu līderu starpniecību ieviest tādas mācības, kas šķistu kā pievilcīgas izrādes un izskatītos patiesas un svētas. Viņš neuzbrūk mums tiešā veidā ar kārdinājumiem un rupjiem miesas grēkiem, zinādams, ka šādas pūles ir veltīgas un nenesīs uzvaru.

Bet redzot, ka visi mūsu centieni un pūles tiek veltītas svētuma sasniegšanai, viņš mums piedāvā tādu svētumu, kura sasniegšanai viņš varētu piedāvāt savu palīdzību. Viņš to izrotā tik krāšņu, ka neviena cilvēka spēkos nav pretoties tā pievilcībai, un mēs tiekam savaldzināti, iedomājoties, ka tas ir īsts.

Tādēļ mums nemitīgi jāturas pretī viltus svētumam. Jēzus lūdz: “Dārgais Tēvs, aizsargā viņus no visa ārēja svētuma, un svētī viņus patiesībā.”

Pāvila vārdiem sakot, būt svētītam patiesībā, nozīmē būt radītam pēc Dieva taisnībā un patiesības svētumā. [Ef.4:24] Tātad Pāvils, tāpat kā Kristus, saka, ka ir daudzi, kas tiek teikti un godāti sava svētuma dēļ, bet viņu svētums ir vienīgi teātris.