Saviem spēkiem nevaram tapt svēti

“Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.” [Gal.6:14]

Patiesi labus darbus un patiesu tikumību nevar sasniegt, izvairoties no tā vai cita grēka un darot to vai citu slavējamu darbu, bailēs no soda vai cerot uz atlīdzību. Tā vietā cilvēkam vajadzētu izvairīties no grēka un darīt labus darbus, tāpēc ka viņš ienīst visus grēkus un mīl visu labo. Un tajā visā kā motivācijai būtu jābūt nevis rūpēm par sodu vai atlīdzību, bet gan brīvai, tīrai Dieva mīlestībai.

Kāds gan labums tiek sasniegts, ja kādam tiek nepārtraukti sludināts: “Tev jāatmet savs grēks un jāiet pa tikumības ceļu”? Laicīgā un mūžīgā nāve, kas ir grēka sekas, var tikt aprakstīta ļoti spilgti, un laicīgā un mūžīgā atlīdzība par tikumu un labiem darbiem var tikt pasniegta ļoti vilinoša. Bet klausītājs var palikt tāds, kāds tas bija, sakot sev: “Kurš gan var būt tik dievbijīgs, cik vajadzētu būt?” Vai arī labākajā gadījumā viņš var kļūt par liekuli, kurš, baidoties no soda par grēku, pasargā sevi, darot savus “labos darbus”, cerībā uz atlīdzību, sakot sev: “Ak, kaut es varētu dzīvot tā, kā gribu!” Tomēr tikai no tikumības sludināšanas, cilvēks paliek Dieva svētuma ienaidnieks, jo visi viņa darbi nāk no grēku mīlošas sirds drūmā avota. Kas centās dzīvot nevainojami saskaņā ar Bauslību? Atbilde ir: farizeji! Un lielākoties viņi bija liekuļi, kas nerimās, kamēr nebija dabūjuši pie krusta Kristu, kas viņus apgrūtināja ar patiesības sludināšanu.

Un kā ir ar tiem mūsdienās, kuriem nemitīgi tiek sludināts par tikumību un labiem darbiem un kuri joprojām uzskata, ka “nevis ticības apliecības, bet darbi glābj”? Tā vietā, lai mīlētu Dievu pāri visam un savus tuvākos kā sevi pašu, viņi mīl visu pasauli un tikai sevi. Ir daži, kas tiešām vēlas uzlabot sevi saviem spēkiem, kas pat nomāc visslēptākās grēcīgās tieksmes, lai tik varētu piedāvāt Dievam šķīstu sirdi. Bet vai kāds kādreiz ir sasniedzis šo mērķi ar saviem spēkiem? Cik dedzīgi Pāvils, vēl būdams Sauls, centās nevainojami dzīvot saskaņā ar Bauslību! Bet, kad viņš domāja, ka ir sasniedzis augstāko taisnību un svētumu, viņš kļuva par kristiešu ienaidnieku un vajātāju. Vēl būdams mūks, Luters savā klostera cellē cīnījās un pat ievainoja sevi, lai ar saviem spēkiem kļūtu svēts. Bet viss, ko viņš ar to panāca, bija šaubas. To ir piedzīvojuši visi, kas ar saviem spēkiem mēģinājuši kļūt svēti.

Tāpēc, ja cilvēks patiešām vēlas kļūt svēts, viņam ir vajadzīgs cits spēks, nevis savs spēks. Viņam vajadzīga palīdzīga roka no debesīm, Dieva spēks. Šis svētdarošais spēks ir krusta vārds. Skaidrs, ka katram cilvēkam tiešām ir jātiecas pēc svētuma, bez kura, kā teikts Rakstos, neviens to Kungu neredzēs. Bet viņš sāk ar to, ka kļūst patiesi no sirds izmisis un tad seko ticība krustā sistajam. Pestīšanas kārtība nav tāda, ka cilvēks vispirms top svēts un tad izglābts; nē, viņš vispirms tiek izglābts un pēc tam darīts par svētu. “Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis,” saka Jānis [1.Jņ.4:19], liecinot, ka mīlestība uz Dievu ienāk cilvēka sirdī, kad viņš atpazīst un tic mīlestībai, ar ko Dievs viņu mīl Savā sirdī. Viņš mācās ticēt Dieva mīlestības brīnumam: ka Dievs tik ļoti mīlēja viņu un visu pasauli, ka atdeva savu Dēlu krusta nāvē viņa un visas pasaules dēļ.