Kā dzīvo tie, kas ir taisnoti Kristū

Noklausies šo e-publikāciju

“Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.” [Mt.5:23-26]

Tikai retais, kas Bībeli uzskata par patiesu, netic, ka Kristū viņš ir ieguvis taisnību Dieva priekšā. Tomēr tas, kurš sevi šajā ziņā maldina, ir tūkstoš reižu vairāk nolādēts kā atklāts grēcinieks, kas zina, ka viņam nav daļas pie Kristus. Tomēr ir dažas pazīmes, kas padara acīmredzamu to, ka kāds jau ir saņēmis žēlastības taisnību.

Cilvēks, kas Kristu uztver kā savu taisnību, vairs nav nodarbināts – kā saka apustulis Pāvils – ar saviem darbiem. Viņš ar saviem darbiem vairs necenšas iegūt nopelnu, mierinājumu vai taisnību Dieva priekšā. Tas, kuram ir ticības taisnība, ir dedzīgs arī attiecībā uz šīs dzīves taisnību, viņu vairs nemotivē piespiešana, bet drīzāk brīva sirds. Viņš necer uz atlīdzību, bet tā vietā izrāda sirsnīgu, pateicīgu mīlestību pret Dievu nevis, lai pats iegūtu godu, bet gan, lai dotu godu Savam Dievam un Pestītājam, kurš viņam ir piedevis visus grēkus un kurs viņu ir ietērpis Savā nevainības apmetnī.

Tiklīdz cilvēks tam tic no visas savas sirds, viņa ticība kļūst par jaunas, dievišķas dzīves dīgli viņā. Svētais Gars viņu pamāca, cīnās pat pret mazāko grēka kustību un tā stimulē viņa gribu pretī katram labam darbam. Ja šādam cilvēkam tiek sludināta bargā Dieva Bauslība, viņš nepretojas, ja viņam tiek atklāts viņa grēks. Viņš to nenoliedz un nemēģina to attaisnot, bet pazemīgi atzīstas, nožēlo to un lūdz piedošanu. Viņš necenšas noraidīt bargās Bauslības prasības. Viņš ir gatavs mirt, nevis darīt kaut ko, par ko viņam nav pārliecības, vai tas ir vai nav grēks.

Luters (priekšvārdā Sv.Pāvila vēstulei romiešiem) ļoti skaisti raksturo šo ticības aspektu:

Turpretī patiesa ticība ir Dieva darbs mūsos; tā mūs pārvērš un ļauj piedzimt no Dieva [Jņ.1:13], nonāvējot veco Ādamu, darot mūs sirdī, prātā un visos spēkos pavisam citādus. Ticība nes sev līdzi Svēto Garu. Ticība ir dzīva, spēcīga, darbīga lieta, tā ne mirkli nerimst darīt labu. Ticība arī nejautā, vai ir nepieciešams darīt labus darbus, bet nepagurdama tos dara.

Tādējādi top skaidrs, vai kādam ir taisnība Dieva priekšā, vai arī nav. Kas var skaisti runāt par ticību un taisnošanu, kā arī par kristīgo brīvību, bet nespēj parādīt šos augļus, tas tikai maldina sevi, domādams, ka viņš reiz varēs pastāvēt Dieva priekšā.

Mūsu tekstā Kristus mums sniedz svarīgu piemēru tam: “Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā.” [Mt.5:23-25] Šie vārdi parāda kā dzīvo tie, kas ir taisnoti Kristū. Šādi cilvēki ne tikai cītīgi kalpo Dievam, bet arī no sirds mīl brāļus. Viņi vēlas izlīgt ne tikai ar Dievu, bet arī ar savu tuvāko. Viņi visu savu dievkalpošanu uzskata par nevērtīgu, ja tuvākajam iespējams ir kaut kas pret viņiem. Viņi dodas pie sava tuvākā un cenšas izlīgt, pat ja ir nevainīgi un nepatiesi apvainoti upuri.

Pārbaudīsim sevi, izmantojot šodienas Svēto Rakstu vietu. Kad mēs sakām, ka Kristus ir mūsu taisnība, vai mēs varam parādīt, ka mēs runājam patiesību? Vai mēs nesam augļus, kuru nekad netrūkst, ja ir patiesa ticība? Vai arī mēs vēlamies darīt tikai noteiktas lietas, bet nevēlamies nest krustu, kas šķiet pārāk smags? Šajā dzīvē kristiešiem top redzami tikai pirmie Gara augļi. Viņiem joprojām ir miesa un asinis, kas cīnās pret Garu. Kristietī notiek cīņa, bet miesa negūst virsroku. Ak, kaut katrs no mums patiesi uzņemtu Kristu no visas sirds, jo tas, kurš Dieva priekšā parādīsies pats savā taisnībā – bez Kristus -, tāds nepastāvēs Dieva priekšā.