Paļaujas, kas pazīst

Uz Tevi paļaujas, kas pazīst Tavu vārdu, jo Tu, Kungs, nepamet tos, kas Tevi meklē. [Ps.9:11]

Vecajā Derībā ļoti bieži cilvēka vārds atklāj ko būtisku par šā vārda nesēju – kāda rakstura cilvēks viņš ir. Liktenīgā savas dzīves brīdī Jēkabs sastapa Dievu un kļuva par jaunu cilvēku. Viņš saņēma arī jaunu vārdu, un tagad viņu sauca Israēls, proti – “tas, kas cīnās ar Dievu” [1.Moz.32:29].

Vārds izsaka cilvēka personību. Zināt cilvēka vārdu ir tas pats, kas iepazīt viņa raksturu – vai viņam var uzticēties vai nevar. Tā tas ir Bībelē.

Tāpēc pazīt Dieva vārdu nozīmē vairāk, nekā tikai zināt, kādā vārdā Dievs Sevi nosaucis. Zināt Dieva vārdu nozīmē sastapšanos ar Viņu un izpratni par to, kā Viņš pieņem cilvēkus, kuri meklē Viņa patvērumu.

Pazīt Jēzus vārdu nozīmē ticībā pieņemt to, kas Viņš ir un kā Viņš pieņem cilvēkus, kas Viņam tuvojas.

Tā jāsaprot Dāvida vārdi: “Uz Tevi paļaujas, kas pazīst Tavu vārdu.”

Ticīgi cilvēki, dzīvojot kopībā un sadraudzībā ar Dievu, zina, ka Viņš ir uzticams un nepieviļ. Vienalga, vai pūš ceļavējš vai pretvējš, vai mums jāstaigā gaismā vai tumsā, mēs zinām skaidri un esam pārliecināti, ka Dievs mūs nekad nepievils.

Dāvidam šāda ticības pieredze bija. Savā dzīvē viņš pieredzēja gan vieglus, gan grūtus laikus. Par savām smagākajām likstām Dāvids, iespējams, varēja vainot tikai pats sevi, taču visās dzīves situācijās viņš piedzīvoja, ka Dievs nepieviļ.

Arī mēs visi ik dienu varam gūt šādu ticības pieredzi. – Tas Kungs nepamet nevienu, kas Viņu meklē.

Ko vēl varu vēlēties, ja Dievs vienmēr mani vada? Kālab man vēl šaubīties, ja man Jēzus sirds tik laba? Dieva miers un drošība manai dvēselei ir Viņā, Jo es zinu: lai kas nāk, Jēzus visu vērš par labu.