:: e – BAZNICA ::

Aicinājums sekot

Jēzus viņam saka: .. “Tu seko Man”. [Jņ.21:19]

Šai vietā Kungs Kristus aicina Pēteri uz kalpošanu. Kristus vēlas, lai Pēteris top par ganu kā Viņš pats, ļaujot viņam kļūt par kalpu un līdzstrādnieku. To pašu žēlastību Viņš dod visiem Saviem draugiem, kaut atšķirīgos veidos, profesijās un aicinājumos. Mēs visi esam aicināti kļūt par Kristus sekotājiem un kalpiem, lai būtu kā Viņš un izturētos pret citiem tā, kā Viņš izturējies pret mums.

Visiem, kas Viņu mīl, Kristus saka: “Seko Man!” Tā arī Pāvils saka: “Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis” [Ef.5:1-2]. Kristus mums saka: “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība” [Jņ.10:10]. Citiem vārdiem sakot: kas Man pieder, piederēs arī tev; ja tev kas trūkst, trūks arī Man. Tev pieder Mana taisnība, dzīvība un mūžīgā svētlaime, un neviens grēks nevar tevi pazudināt, nekāds ļaunums nevar tevi pārvarēt, jo tu būsi drošs mūžīgi. Es esmu taisns un dzīvoju, un arī tu būsi taisns un dzīvosi Manis dēļ.

Pēc Dieva prāta arī mums savā mīlestībā tuvākajam ir jāsaka: “Mans mīļais brāli! Manā Kungā Kristū man ir dota visa žēlastība un glābšana. Tagad ļauj man tev kalpot tā, kā Viņš man ir kalpojis. Ņem to, kas pieder man, gluži kā esmu ņēmis to, kas pieder Viņam. Visu, kas es esmu un kas man pieder, es nesaucu par savu, bet vēlos ar to kalpot tev un visiem cilvēkiem. To vēlos darīt vienīgi sava mīļā Kunga dēļ, kas man ir darījis un vēl joprojām dara tik daudz laba.” Īstiem Kristus sekotājiem ir raksturīgi, ka tie nedzīvo “vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts” [2.Kor.5:15]. Tāds ir visas mūsu dzīves uzdevums, jo esam kristieši.

Bet kas notiek reālajā dzīvē! Dzīvē nepietiek tikai ar zināšanām, bet tās arvien jāliek lietā un saskaņā ar tām jādzīvo. Bet, kad apzināmies, kādi šķēršļi stāsies mūsu ceļā, mēs apmulstam un negribam vairs par to runāt. Šķiet, nav neviena, kas patiesi ticētu Kristus kalpošanai un mīlestībai un Viņa labvēlībai pret mūsu vājo kalpošanu. Un tikai retais uzskata, ka šīs lietas ir svarīgas, un glabā tās savā sirdī.

Kurš gan tic, ka Kristum ir labs prāts uz mūsu nabaga darbiem? Vienīgi tās aklās dvēseles, kuras aplam tic un iedomājas, ka viņu darbi ir tik lieli un vērtīgi Dieva priekšā, ka tieši šo darbu dēļ Dievs viņas mīlēs. Tas ir briesmīgi, ka šie cilvēki tam tic, un, protams, velns tikai atbalsta šādu ticību.

Bet cilvēkam ir jāizprot savu darbu lielā samaitātība un necienība un jāierauga, ka neviens darbs nav nevainojams, šķīsts un tīkams Dieva priekšā, jo pat par mūsu labākajiem darbiem mums ir nepieciešama grēku piedošana, vai arī šo darbu dēļ mums jātop pazudinātiem. Cilvēkam ir jāzina, ka Dievam patīk darbi nevis pašu darbu dēļ, bet vienīgi Viņa Dēla dēļ. Dievam patīk mūsu sīkie darbi, un šiem darbiem ir vērtība tāpēc, ka Viņš pats tos pavēlējis un licis darīt Sevis paša dēļ.

Ja cilvēks, saprazdams šo patiesību, joprojām negrib ticēt un labprāt kalpot Dievam, jo redz, ka darbiem un kalpošanai ir maza nozīme, tad viņam ir patiesi grūti noticēt, ka Kristus ir labvēlīgs pret viņu. Tā ir nelaime, kas allaž pieķeras kristīgajai mācībai par darbiem, ka cilvēks pārstāj runāt par šīm lietām, jo zaudē cerību ko izdarīt vai sasniegt. Tā ir skumja un melna neticība un aklas sirds tumsa!

Tā patiesi ir bēdīga neticība un īsts pagānisms, kas attur ticīgos ar prieku un centību darīt labus darbus, kurus viņi citādi darītu aiz mīlestības uz savu Glābēju. Ja vien viņi ticētu, ka spēj Viņam kalpot, viņi ar lielu prieku steigtos to darīt, kaut būtu jāmēro tāls ceļš šā darba veikšanai. Ja pats Kristus nāktu viņu mājā redzamā veidā un lūgtu tiem ēdienu un drēbes, tie noteikti netaupītu spēkus, lai Viņam kalpotu un pat atdotu labāko, kas tiem ir.

Bet, kad Viņš Savā vietā sūta nabaga cilvēku, kam vajadzīgs ēdiens, drēbes vai nauda, viņi kļūst domīgi! Ja vien mēs apjēgtu, ka Jēzus stāv blakus šim nabaga cilvēkam, raugās uz mums un saka: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši,” [Mt.25:40] – cik gan mēs būtu priecīgi, ka varam dāvināt vai aizdot to, kas viņam vajadzīgs! Taču, ja mums nav šādas ticības, tad mums nav nedz prieka, nedz vēlēšanās darīt ko labu.