Mana mīļākā

“Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” [Jņ.6:63]

Diemžēl ir pavisam maz tādu cilvēku, kuri visu mūžu no sirds būtu gatavi sacīt, ka Svētie Raksti būtu viņu mīļākā grāmata; nav daudz arī to, kuri kaut vienu psalmu varētu droši saukt par savu.

Tā laikam gan ir viena no lielākajām šīs pasaules nelaimēm, ka Svētie Raksti paliek neievēroti – arī to vidū, kuriem būtu pienākums tos lasīt un mācīt citiem. Ar visām citām lietām, ar visādām grāmatām un mākslām ļaudis nodarbojas dienu un nakti – te viņu darbam un pūlēm nav gala. Tikai Svētie Raksti tiek nolikti malā, it kā tie nevienam nebūtu vajadzīgi. Ja arī kāds pagodina Svētos Rakstus, izlasīdams tos vienu reizi, tad tam gan uzreiz šķiet, ka tos pilnīgi pārzina; līdz šim uz zemes nav atradusies neviena cita grāmata, kuru kāds būtu spējis apgūt tik ātri kā Svētos Rakstus.

Taču, pretēji šādu ļaužu domām, šajā Grāmatā atrodami nevis lasāmi vārdi, bet dzīvības Vārdi, kas rakstīti ne tādēļ, lai tos apcerētu un apdzejotu, bet gan – lai ļautu tiem strādāt un sniegt mums dzīvību.