Dievišķā pavēle – atgriezties mājās

Dienu no dienas, gadu no gada Jāzeps Ēģiptē gaida uz dievišķo pavēli doties mājup. Jāzeps negrib rīkoties, balstoties uz saviem lēmumiem. Jāzeps gaida uz Dieva norādi.

Tad Dievs Jāzepam sapnī vairākkārt sūta pavēli celties un doties mājup kopā ar bērnu un viņa māti. “Tie ir miruši, kas tīkoja pēc bērna dzīvības” (Mt.2:20b).

Varenais Hērods ir miris, nesasniegdams savu mērķi, bet Jēzus dzīvo.

Tā tas vienmēr ir noticis Baznīcas vēstures gaitā. Vispirms grūtības, vajāšanas un nāves briesmas Dieva bērniem, Jēzus Kristus mācekļiem, bet tad nāk stunda, kurā notiek: “Tie ir miruši”.

Nero ir miris, Diokletiāns ir miris, Lutera un reformācijas ienaidnieki ir miruši, bet Jēzus dzīvo un līdz ar Viņu dzīvo arī viņējie. Vajāšanu laiks piepeši beidzas, un atklājas – Jēzus dzīvo.

Bērns Jēzus, Dieva aicināts, atgriežas Izraēla zemē. Jēzus nāk, lai ieņemtu savu valstību, lai kāptu savā tronī.

Jāzeps vispirms grib Jēzu aizvest uz Jūdeju, no kurienes tiek gaidīts Izraēla ķēniņš. (Mt.2:22). Bet īpaša Dieva norāde viņam iztraucē īstenot šo nodomu un pavēl viņam iet uz Nācareti. Nācarete izraēliešu ausīm ir vieta ar sliktu un niecīgu skanējumu. “Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” (Jņ.1:46). Tomēr vai arī tieši tāpēc Jēzum jāuzaug Nācaretē, “lai piepildītos praviešu vārdi, kas sacījuši:Viņu sauks par Nacarieti.” (Mt.2:23).