Par Dieva mūžīgās žēlastības izredzētību

Diezin vai visos Svētajos Rakstos ir kāda cita mācība, kurai bijusi tik atšķirīga ietekme uz cilvēkiem — vai tā izprasta pareizi vai aplami kā mācība par Dieva mūžīgās žēlastības izredzētību.

Šī Bībeles mācība ir kā ass zobens. Aplami saprasta, tā var briesmīgi sāpināt un pat nogalināt dvēseles, taču tajā pašā laikā nav nekā brīnišķīgāka par pareizi saprastu izredzēšanas mācību, kas sniedz vislielāko mierinājumu grēka nelaimēs un pārbaudījumos. Šajā ziņā daudzi, saprazdami savu mūžīgo izredzētību Kristū, ir bijuši par to pārsteigti, ļoti priecājušies kā par apslēptu dārgumu un brīnījušies par savu līdzšinējo aklību, ka agrāk tiem nebija ne jausmas par izredzētību un tie šai mācībā ir redzējuši tikai tumsu un biedu.

Kur gan citur es vēl drošāk un svētīgāk varu atpūtināt savu vārgo un nemierīgo sirdi kā Dieva mūžīgajā izredzētībā, kas ir Jēzū Kristū! Kam gan citam es ticēšu visā domu, ideju un jūtu sajukumā, kas no iekšienes un ārienes manu sirdi dara nedrošu un nemierīgu! Kurai no visām pretrunīgajām iekšējām balsīm vai ārējiem mācību novirzieniem es paklausīšu, ja ne Dievam, Viņu lūgdams: Tu, mūžīgais Tēvs, visas pasaules Radītāj, cilvēces Glābēj, Tu, kas biji, esi un būsi no mūžības uz mūžību! Kāds ir Tavs lēmums par šo cilti, par mūsu glābšanu un svētību? Galu galā visas lietas ir atkarīgas tikai no tā. Dieva mūžīgās žēlastības izredzēšana, Dieva mūžīgā griba un padoms par masu glābšanu ir visdziļākais manas ticības pamats.

Kā gan es varētu zināt, ko Dievs ir lēmis Savas sirds dziļumos un Savā mūžīgajā nodomā, ja Viņš pats mums to nebūtu pateicis? Kā gan es varētu spriest par tik augstām un apslēptām lietām?

“Kas gan man varēs uzticami stāstīt par Dievu, ja ne pats Dievs?” (Ambrozijs)

Droši un pārliecinoši var runāt tikai tas, kas atkārto to, ko teicis pats Dievs. Tādēļ rūpīgi paturēsim vērā, ko runā Svētie Raksti, un lūgsim Dieva žēlastību, lai spējam to ieraudzīt un ticēt.