Grēku atzīšana un grēcinieks

Noklausies šo e-publikāciju

“Grēks nav nekāds cilvēka dabas traucējums, bet ir tās apmierinājums.“

Īstas kristīgas grēkatziņas pamats un mēraukla nav cilvēka pašizziņa, paškritika vai negatīva dzīves pieredze, bet gan vienīgi Svēto Rakstu Dieva vārda liecība.

Cilvēka grēks, kura sekas ir nāve, visā tā dziļumā saskatāms un panesams vispirms tikai tur, kur to pasaules pestīšanai nesis un ar savu nāvi pārvarējis Dieva Dēls (Rom.6:23).

Tādēļ pareizai kristīgai grēka izpratnei jēdzieni grēka apzināšanās vai nožēla, grēku atzīšana un grēku piedošana aplūkojami saistībā.

Grēks nav aplūkojams kā izolēts, indiferents jēdziens; svarīgi ir apzināties to, ka grēks mūs pārņēmis savā varā.

Tur, kur Jēzus Kristus evaņģēlijs tiek sludināts kā pasaules pestīšana un kur tam tic, tur tiek atzīta arī cilvēces, t.i., mūsu pakļautība grēka, nāves un velna varai, šīs pakļautības neizbēgamība un saistība, un tiek atzīts tas, ka vienīgi caur Kristu, t.i., kristībā, šī vara var tikt pārvarēta (Rom.5-6).

Tur, kur ik dienas Jēzus Kristus vārdā lūdzas pēc grēku piedošanas un kur tā tiek apsolīta (sal. Mt.6:12-13), tur pilnīgi noteikti ar Dieva baušļu un pamācību mērauklu pēc Svētajiem Rakstiem atzīts un apliecināts var tapt arī aktuālais, t.i., mans grēks.

Atrauti no Jēzus Kristus evaņģēlija un bez skaidrajiem un nemainīgajiem Dieva baušļiem pēc Svēto Rakstu liecības nav ne patiesas grēka un vainas atziņas Dieva priekšā, ne patiesas tās pārvarēšanas.

Tad grēks netiek atzīts vai tiek novērtēts kā maznozīmīgs, vai arī to mēģina novērst un apkarot ar necilvēcīgiem līdzekļiem.

Šādā veidā tas parasti tiek novelts no manis uz citām personām vai apstākļiem.

Negatīvs pašvērtējums, paškritika vai to trūkumu uzskaitījums un nosodījums, kādi ir labklājībā un labsajūtā sabiedriskajā vai personīgajā dzīvē, bez bauslības un evaņģēlija nav nekāda īsta grēku apzināšanās un nav arī nekāda īsta grēku apliecināšana patiesā nožēlā Dieva priekšā, bet gan zināmos apstākļos vienīgi kādas labklājības sabiedrības baiļu stāvoklis, kad tā baidās pazaudēt no saviem materiālajiem labumiem to, ar ko saistīta tās paļaušanās un tās cerība.