Kas uz savu brāli dusmo, tas ir sava brāļa slepkava

Dusmas ir grēks ne tikai Dieva acīs, bet tas jau ir pirmais grēka aizmetnis. Naids un dusmas pret citiem ir stāvoklis, kas posta un saindē cilvēka dzīvi. Kā saka Sīrahs: “Greizsirdība un niknums saīsina mūžu (kā pašam dusmu turētājam, tā arī dusmu objektam). No raizēm pirms laika noveco” (Sīr.30:24).

Īsi sakot, viss, kas jelkad domāts, runāts vai darīts pret tuvāko rūgtuma, naidā, atriebības dēļ un no dusmīgas sirds, ir grēks pret piekto bausli un Dieva acīs slepkavība.

Tā, piemēram, tēvs soda savu bērnu neapvaldītās dusmās. Nav šaubu, ka viņam ir tiesības bērnu sodīt, taču viņam tas jādara mīlestībā, degsmē un rūpēs par bērna labklājību, nevis svelošās dusmās, karstgalvīgi un nesavaldīgi. Soda brīdī tēvs nesaprot, kādu postu nodara bērna miesai un dvēselei, apmierinādams savas kaislīgās dusmas. Vai tāds tēvs nekļūst par bērna slepkavu?

Tāpat gadās, ka arī māte lielās un mazās lietās izlādē pret bērnu savu sakarsēto prātu un dusmas, nemaz nedomājot, kādas ļaunas emocijas viņa izgāž pār bērna garīgajiem un miesīgajiem spēkiem. Kas šī māte ir Dieva priekšā? Un mēs te runājam tikai par gadījumiem, kad viņa nesavalda savas dusmas. Vai viņa nekļūst par bērna slepkavu?

Līdzīgi notiek tad, kad vīrs ar mežonīgām un nesavaldītām dusmām uz brūk sievai, lai arī no viņa tiek gaidīts maigums, izpratne, pacietība un lēnprātība. Un ļauna sieva moka savu vīru dienu un nakti ar rūgtiem un dzēlīgiem vārdiem, vēsu un nievājošu attieksmi. Tāpat nežēlīgs un alkatīgs saimnieks verdzina savu kalpu pāri viņa spēkiem. Kā tas izskatās Dieva acīs? Un tā tas ir ne tikai Dieva acīs, jo šis ļaunums izpaužas arī darbos un dzīvē. Tas ir slepkavības aizmetnis un pirmais solis.

Vai visas šīs dusmas un neapvaldītais rūgtums pret līdzcilvēkiem var pa tikt mūsu laipnā un žēlsirdīgā Kunga sirdij? Viņš taču nepacieta, kad Viņa paša mācekļi radīja kādai sievietei nevajadzīgas raizes un nepatikšanas, tāpēc ka šī sieviete bija izlējusi dārgu eļļu pār Viņa galvu. “..Jēzus sacīja: “Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu mokāt?””” (Mk.14:6). Redziet, kā Jēzus viņu sargā un nepacieš, ka viņai tiek darītas raizes.

Ievērojiet mūsu Kunga Kristus sirsnīgo laipnību! Viņš neraugās tikai uz šīs sievietes lielajām un smagajām vainām, bet daudz vairāk uzmanības pievērš viņas jūtām un emocijām. Varētu teikt: šī sieviete taču nenomirtu no mācekļu rupjās attieksmes! Tā ir taisnība. Tomēr Jēzus iejūtība un laipnība bija tik liela, ka arī mūsu trauslās sirds pārdzīvojumi Viņam ir svarīgi.

Jau tas vien, ka māsas sēroja par sava brāļa nāvi, Viņam lika raudāt kopā ar tām. Jau tas vien, ka tauta tuksnesī bija izsalkusi, modināja Jēzus līdzjūtību un lika Viņam iesaistīties. Jau tas vien, ka Viņa mācekļu sirdis bija skumju satriektas par Viņa aiziešanu, lika Jēzum uzrunāt šīs sirdis ar daudziem mierinājuma vārdiem, kuros Viņš runāja gluži kā māte ar saviem bērniņiem: “Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems… To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Mani. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ.16:22-33). Šeit redzam, ar kādu sirsnīgu laipnību Kristus izturas cilvēkiem un viņu jūtām, un noprotam, cik loti Viņam nepatīk, kad mēs ievainojam un skumdinām savus līdzcilvēkus ar dusmām, rūgtiem vārdiem vai nelabvēlīgu attieksmi. Tikai šādā dievišķā mīlestībā un laipnībā pret cilvēkiem top piepildīts piektā baušļa dziļais un nopietnais saturs, ka mēs uz savu brāli nedusmojam, nesaucam viņu par ģeki vai bezdievi, nekāda veidā tuvāko nesāpinām un neskumdinām ne ar vārdiem, ne ar zīmēm.

Pie darbiem, kurus minējām kā pirmos slepkavības aizmetņus, pieder arī tas, ja savam tuvākajam laupām iztikas līdzekļus, ka tam trūkst ēdiena, vai arī nepalīdzam tam, kas nonācis spiedīgos apstākļos. Svētie Raksti mums māca: “Kas iztiku atņem, nomaitā tuvāko, kas algādzim algu laupa, aptraipās asinīm” (Sir.34:22).

Tu pārkāp bausli, ja redzi savu tuvāko trūkumā un aizver viņam savu sirdi, nepalīdzi, nepabalsti un nepiedāvā viņa dzīvībai nepieciešamo, jo tu rīkojies tā, it kā pats laupītu viņam dzīvību. Ja visi rīkotos līdzīgi tev, nelaimē grimstošais patiešām ietu bojā un tu būtu līdzdalīgs viņa slepkavībā – gluži tāpat kā, ja redzi savu tuvāko uguns vai ūdens briesmās, bet necenties glābt. Par šiem darbiem – palīdzēt, dot, palienēt.

Visbeidzot, ja nevaldām vārdos un darbos par savas sirds ļaunumu pret tuvāko, tad Dieva acīs tā ir slepkavība pēc Kristus vārdiem: kas uz savu brāli dusmo, tas ir sava brāļa slepkava. Un apustulis saka: “Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava..” (1.Jņ.3:15).