Mīlestība priecājas par patiesību

Mīlestība nav nepastarpinātas personu attiecības, ieiešana personiskajā, individuālajā, pretēji lietišķajam likuma, bezpersoniskam likumam.

Raugoties uz to, ka šeit personiskais un lietišķais pavisam nebibliskā un abstraktā veidā tiek atrauts viens no otra, šeit mīlestība kļūst par vienu no cilvēka izturēšanās veidiem, un pie tam daļēju! “Mīlestība” tad ir kā papildinošs augstāks personiskā ētoss blakus zemākajam etosam, kas ir tīri atbilstošs lietišķajam un likumam.

Tam atbilst tas, kad, piemēram, mīlestībai un patiesībai ļauj nonākt savstarpējā konfliktā, un tad mīlestību definē kā personisku un patiesību kā nepersonisku. Bet ar ko ir tiešā pretrunā ar Pāvila teikumu, ka mīlestība priecājas par patiesību. (1.Kor.13:6). Mīlestība taisni nepazīst konfliktu, caur ko to vēlas definēt, tās būtībai piemīt tas, ka tā ir ārpus jebkura strīda.

Mīlestība, kas pieskaras patiesībai, vai arī tikai neitralizē, Luters ar skaidru biblisku skatienu sauc par “nolādētu mīlestību”, lai arī tā ietērptos visdievbijīgākajās drēbēs. Mīlestība, kas aptver vienīgi personisko cilvēcisko attiecību lauku, bet kapitulē praktiskā priekšā, nekad nav jaunās Derības mīlestība.