46. Ko nozīmē Dieva Vārda nievāšana?


Sinoptisks satura kopsavilkums Mārtiņa Lutera diskusijai Par cilvēku

Cilvēka definīcija (antropoloģija) ir punkts, kurā saskaras filosofija un teoloģija, zinātne un ticība, un kur tad arī liek atklāta to abu dziļā pretišķība, kas slēpta cilvēka cilvēciskajā esamībā.

Sinoptisks satura kopsavilkums Mārtiņa Lutera diskusijai Par cilvēku


Kamēr vienā pusē kļūst redzamas cilvēka pašizziņas nepārsniedzamās robežas, otrā pusē parādās, ka teoloģiskās izziņas kompetencē ir nevien cilvēka aprakstīšana, bet arī ar viņa pārradīšana. Šādā izpratnē antropoloģija ir grēku nožēla, atgriešanās.

FILOSOFIJA – pasaules gudrība TEOLOĢIJA – Dieva gudrība
Cilvēka izziņa no pieredzes

Cilvēka izziņa ar cilvēku gudrības palīdzību definē cilvēku kā dzīvu būtni ar tās saprātu, tās jutekļiem, tās miesīgumu.

Tādējādi tā paliek pieredzei nepārsniedzamās robežās, ko veido dzimšana un nāve.

Cilvēka izziņa no atklāsmes

Cilvēka definīcija pēc Dieva vārdā balstītās izziņas:

  1. Cilvēku radījis Dievs pēc Sava tēla un līdzības un savā pirmatnējā būtībā viņš ir nemirstīgs,
  2. pēc grēkā krišanas ar tās neizbēgamajām sekām viņš ir atšķirts no Dieva,
  3. pēc pestīšanas ticībā uz Jēzu Kristu viņam paredzēta mūžīga dzīvība.

Šī atziņa tās īstenojumā ir Dieva vārda apliecināšana un cilvēka grēku atzīšana.

Būtības atšķirība – pēc pasaulē gūtās pieredzes

Tas, kas cilvēku pēc tā pašizziņas – kurai šai gadījumā piekrīt arī Rakstu liecība – atšķir no citām būtnēm, ir viņa prāts ar tā dižumu un spējām, valdīt pār lietām šajā pasaulē. Arī pēc [grēkā] krišanas šis prāts saglabājies.

Tomēr zinātniski to izzināt iespējams tikai “a posteriori”, t.i., vēlāk, atskatā, bet ne pēc tā būtības un izcelsmes. Bet teoloģiski šis “a posteriori” nozīmē, ka cilvēks ir ierobežots tajā jomā, kur viņu Dievs pats pasargā no Savas iznīcinošās godības (2.Moz.33:18-23), kur viņš noraugās uz Dievu no muguras, arī Jēzus Kristus ciešanās un krustā (l.Kor.1)

Būtības atšķirība – pēc Dievā atklāsmes

Aprioriskā izziņa no Dieva vārda, tātad no Dieva atklāsmes, tāda, ka cilvēku tieši tur, kur pastāv viņa cilvēka esamības būtiska atšķirība no citām esamībām, skar grēks un nāves un velna vara. Tas attiecas uz pretrunām viņa prāta atziņu un lēmumu centrā, kā arī uz viņa spējām nosacīt savu nākotni, izšķiroties starp labo un ļauno kā arī starp nāvi un dzīvību.

Kas to nesaprot, tas nevien pārprot Dieva vārda atklāsmi; viņš arī nokļūst ilūzijās par cilvēku esības realitāti.

Tīrā prāta robežas

Cilvēka pašizziņas robežas nosaka tas fakts, ka cilvēks patiek ierobežots pats sevī un ka viņam nav nekādu iespēju izkļūt no šī apļa. Tādēļ vispārīgā antropoloģija ir nevien tautoloģiska (dzīva būtne ir dzīva būtne, kamēr tā dzīvo; esamība ir esamības apziņa), tā ar sevi pašu parāda, kā cilvēka prāts sasaistīts pats sevī un nemainīgi saistīts ar vieliskumu vai materialitāti.

Prāta robežu atcelšana ar atpestīšanu

Cilvēka pašizziņas dabiskās robežas tiek pārsniegtas tur, kur cilvēks ticībā saskata un atzīst savu glābšanu Jēzū Kristū un apliecina sevi kā grēcinieku, ka viņš ir šī grēka gūstā. Tādējādi pār to, kas viņš ir šajā pasaulē, mirdz nākotnes patiesās un sākotnējās godības gaisma, godības, kas viņam paredzēta pēc Dieva vārda. Šīs pasaules neizbēgamā iznīcība Dieva rokā ir izejmateriāls dzīvībai nākotnes veidolā.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.