Par miesas un dvēseles attiecībām

Kas notiek pēc nāves? Šis ir ne tikai nomācošs jautājums, bet apgrūtinoši ir arī tas, ka uz šo jautājumu tiek dotas daudzas, bieži vien pretrunīgas, atbildes.

Mirušais tiek apglabāts zemē. Viņš tiek nogādāts savā pēdējā atdusas vietā. Pie kapa dzirdam vārdus: “Zeme pie zemes, pīšļi pie pīšļiem, putekļi pie putekļiem.” Bībeles liecība un darbības apraksts vārdos sastopas šajā situācijā un tās skaidrojumā. Jo tāda ir cilvēka sūtība pēc grēkā krišanas:

“Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties” (1.Moz.3:19; Īj.10:9 un citur).

Cilvēka iznīcība arvien pieder viņa atkrišanai un attālinātībai no Dieva, – kā arī Ābrahāms visā godbijibā atzīst, lūgšanā cīnīdamies ar Dievu par Dieva tiesā kritušās pilsētas Sodomas glābšanu:

“Un Ābrahāms atbildēja un sacīja: “Es esmu uzdrošinājies runāt ar savu Kungu, lai gan es esmu pīšļi un pelni” (1.Moz.18:27).

Gluži kā dzīvība nāk no Dieva, tā ikviena radīta būtne sairst, kad Dievs novēršas no tās:

“Bet, kad Tu apslēp Savu vaigu, tad viņi krīt bailēs; kad Tu viņiem atņem dvašu, tad viņi mirst un atgriežas pīšļos. Kad Tu sūti Savu Garu, tad viņi top dzīvi radījumi, tā Tu atjauno zemes seju” (Ps.104:29-30).

Šādos aprakstos Bībeles teksti tieši šeit parāda vienprātīgu, skaidru reālismu:

“Visi noiet vienā vietā; visi viņi ir cēlušies no pīšļiem, un visi atgriežas atpakaļ pīšļos. Kas zina ko no cilvēka dzīvības dvašas – vai tā ceļas augšup gaisā, un vai dzīvnieka dzīvības dvaša nolaižas lejup zemē?” (Sal.māc.3:20-21). Vai: “Debesu karapulkus Tas Kungs uztur kārtībā, bet visi cilvēki ir zeme un putekļi” (Sīr.17:32; 33:10). Īsi sakot: “Mēs esam svešinieki un piedzīvotāji tavā priekšā kā visi mūsu tēvi; mūsu dienas virs zemes ir kā ēna, un tur nav cerības!” (1.Lku.29:15) Tas ir pilnīgi viennozīmīgi: dzīvībai pamats ir Dievā, un nāves cēlonis ir cilvēka novēršanās no Dieva vai arī Dieva novēršanās no cilvēka. Tādēļ nāve un dzīvība ir definējama, izejot no attiecībām ar Dievu, – kā tas mums tiek atklāts Dieva vārdā.

No miruša cilvēka palicēji atvadās – tas saistīts ar šķiršanos. Bībeles valoda saka, ka mirušie atdusas, tas ir, atpūšas no savām pūlēm un mokām. Tas ir Bībeles izteiksmes veids (Atkl.6:11; 14:13), gluži tāpat tiek runāts par miegu un iemigšanu (Piemēram, Ps.13:4; Mt.27:52; 1.Kor.11:30; 15:6; 1.Tes.4:15; 5.Moz.31:16; 2.Sam.7:12; Dan.12:2: “Un daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies..” un citur). Savukārt miegs nav sairšanas stāvoklis, bet atpūta un gaidīšana. Jo šim stāvoklim seko pamošanās un piecelšanās. Bībeles liecībā pamošanās un piecelšanās arvien seko miega stāvoklim. Tas viegli sasaistāms ar priekšstatu par šķietamu nāvi, kas mūsu ierastajā valodā nozīmē, ka cilvēks īstenībā tomēr nav miris. Taču, saskaņā ar Dieva vārdu, tas nozīmē, ka nāve ir kaut kas šķietams – Dieva darbu gaismā, kas izspiežas cauri nāvei un pārvar nāves robežas. Tātad arī šeit izšķiroši svarīgs ir izziņas pamats. Jautājums: vai nāve ir kungs, vai arī Dievs ir Kungs – šeit izšķiras, uz ko mēs paļaujamies un no kā bīstamies.

Tas arī ir pamats parādībai, ka nāves robežas tuvumā, no kurienes, saskaņā ar cilvēka pieredzi, nav atgriešanās, rodas tik daudzi pretrunīgi pieņēmumi. Atmiņas ir tās, kas saista dzīvos palicējus ar mirušo. Tas, ka cilvēks turpina dzīvot savu mīļo piemiņā, ir apzīmējums, kas tiek lietots šai situācijai sēru sludinājumos. Atmiņas var būt iepriecinošas, taču arī apgrūtinošas, jo tieši pie nāves robežas bieži vien uzbrūk gana daudz atmiņu par atteikumiem un vainu, kas šajā brīdī kļuvusi galīga un neatgriezeniska. Tas attiecas kā uz mirējiem, tā arī uz sērotājiem.

Pārdomas un diskusijas par miesas un dvēseles attiecībām skar tieši šo norisi pie nāves robežas. To neviens nevar pārvērst vienkārši priekšstatos un jēdzienos. Ikvienam cilvēkam nākas ar to sastapties un pastāvēt gan citu cilvēku nāves brīžos, gan arī pašam savā miršanā. Tālab mūsu mutēs tiek likts Dieva vārds, lai zinām, kā šādās situācijās varam un drīkstam runāt:

“Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” (Ps.73:26)